Spogulīt, spogulīt saki man tā...Jeb Briesmīgās mātes arhetips un tā izpausmes
(Šis raksts noteikti var attiekties tāpat uz tēvu un jebkuru citu nozīmīgu figūru kā abi vecāki vai vecvecāki, bet dotajā rakstā izmantošu mātes tēlu, jo vecākās Grimmu pasaku versijās tā bija māte nevis pamāte pasakā par Sniegbaltīti)
Kad man pretī terapeita kabinetā sēž sieviete (pieaugusi) un saka, ka viņu pārņem šausmas iedomājoties vien, ka pie viņas brauks ciemos māte, kas kritizēs, sniegs dažādus norādījumus - tev te nav gaisa, aizej beidzot pie normāla friziera, drēbes ir kārtīgāk jāgludina, kādēļ tavam bērnam nav siltās zeķītes kājās, utt. Tam visam pieplusojot klāt atmiņas par nespēju bērnībā un pusaudžu gados dusmoties uz māti par viņas kritiku, kas robežojas ar emocionālo teroru, jo tam noteikti sekotu sods - mātes histērija, dusmas, raudāšana vai citā gadījumā klusēšana un nerunāšana; ir iespējami arī visi iepriekš minētie varianti kopā. Tad man nāk prātā mātes kā ļaunās karalienes (mātes vai pamātes) tēls no pasakas par Sniegbaltīti.
Ja to piemēro reālo cilvēku attiecībām, tad kļūst redzama mātes (ļaunās pamātes - karalienes) vajadzība pēc (spoguļa) kāda kurš teiktu, ka viņa ir viss viss viss labākā. Bērnam ir jākļūst par mātes spoguli un tad mēs varam redzēt apvērstās attiecības. Apvērstās tai ziņā, ka tās ir kājām gaisā, jo mātei būtu pozitīvi jāspoguļo bērns tā sniedzot viņam atbalstu attīstībai un patstāvības izpausmēm. Bet, ja māte (neapzināti) sagaida, ka bērns pozitīvi spoguļos viņu, tas nozīmē, ka lai viņa kā māte justos ar sevi apmierināta, tad bērnam ir jābūt vispaklausīgākajam, ar vislabāko uzvedību, ar izcilām sekmēm mācībās un sportā, un māti dievinošam. Turpretī, ja bērns kas ir dabīgi sākot ar 2 vai 3 gadu vecumu sāk protestēt, izrādīt neapmierinātību, dusmas vai agresiju (nepiekrīt mātei = uzvedas slikti) tad māte var sākt justies bezpalīdzīga, neveiksmīga, atraidīta, apkaunota, kā cilvēks, kurš cietis neveiksmi audzinot bērnu. Jo viņa nespēj pieņemt, ka bērns ir pilnīgi cits, atsevišķs cilvēks. Tanī brīdī māte darīs visu, lai iznīcinātu bērna ēnas (nepaklausīgo) daļu. Ja bērnam norādījumi ir skaidri, jo ir konsekventi, tad diezgan bieži tas izdodas, bērns kļūst izcili paklausīgs un centīgs, dara visu ko viņam liek. Arī pēc tam pieaugot sabiedrība iegūst jaukus cilvēkus - nezāģējošas sievas un čakli, līdz pilnīgai izdegšanai strādājošus pilsoņus. Kas īpaši nekasīsies ar kolēģiem vai priekšniecību. Turpretī ja norādījumi ir neskaidri un nekonsekventi, šī mātes cīņa ar bērna ēnas daļu var turpināties mūžīgi un rezultāts būs pretējs. Lai mātes un bērna attiecībās nonāktu līdz konfliktam pietiek ar sekundi un bērns cīnīsies pretī, gan runājot, gan kliedzot, un šo konfliktu risināšana nekad nebūs mierīga un pie tējas. Attiecīgi arī pieaugot šī sieviete vai vīrietis šādi skaļi emocionāli risinās konfliktus ar apkārtējiem.
Gadījumā, kad māte cīņā ar bērna ēnas izpausmēm uzvar, jo mātes dusmas var kļūt tik spēcīgas, ka pēc pirmā to uzliesmojuma (ir iespējams, ka māte kļūst vardarbīga emocionāli vai fiziski), Bērns vairs nekad, arī pieaugot - gan vīrietis, gan sieviete var nekļūt atklāti dusmīgs uz māti vai darbā uz priekšnieku. Rezultātā var iegūt centīgu, paklausīgu (vismaz ārēji) un ļoti atbildīgu cilvēku, kurš izjūt milzīgu atbildības spiedienu, un katru dienu cenšas visu izdarīt perfekti, un katru dienu izjūt, ka tas nav reāli iespējams, kas savukārt atnes līdzi nomāktību, pastāvīgu fona trauksmi un grūtības izveidot attiecības ar apkārtējiem - kolēģiem, partneriem un bērniem, jo gaidas jau atkal atkārtojot mātes piemēru, tiek projicētas tāpat uz ārpusi. Šāds iekšējs perfektā un paklausīgā, atbildīgā bērna spiediens var veicināt dažādu atkarību veidošanos, jo kaut kā ir jātiek galā ar trauksmi. Tāpat psihoemocionālas grūtības rodas no tā, ka cilvēks jau ilgi, kopš pašas mazotnes nav bijis pats. Pareizāk sakot, viņam nav bijis atļauts būt pašam, tādam kāds viņš ir. Būdams pieaudzis viņš nezina, kas viņam pašam patīk vai nepatīk un ko viņš vēlas no dzīves, jo visu laiku apkārt skan - tev tā būs labāk, tev jādara, tas ir tavs pienākums, tu nedrīksti tā sēdēt un nekā nedarīt, es labāk zinu ko tev vajag utt.
Kad ir šāds negatīvs mātes komplekss ir grūti atrast īsto ceļu un dzīvot saskaņā ar sevi, jo cilvēkam nav ne jausmas ko viņš grib, kas ir viņa aicinājums un īstā vieta. Bet visnotaļ nekad nav par vēlu šo savu ceļu meklēt . Vienmēr var sākt ar atdalīšanos no mātes kompleksa.
