Nigredo jeb brīdis, kad aptumst saule.

Kad klients atnāk uz terapiju, ļoti bieži rodas jautājums: "kādēļ ar mani tieši tā ir noticis, kādēļ liktenis, Dievs, visums ir bijis pret mani tik nežēlīgs?" Un tie ir labi un jēgpilni jautājumi, jo meklējot un atrodot simbolisko jēgu ir iespējams transformēt piedzīvoto emocionālo traumu un iet tālāk. Tas galīgi nav viegls uzdevums, sevišķi, ja traumu ir radījuši tuvi cilvēki. K.G.Jungs šādas situācijas salīdzina ar nokļūšanu starp āmuru un laktu, kur Patība pilda kalēja lomu. Bez emocionālām sāpēm un pārdzīvojumiem nav iespējama personības izaugsme. Visgrūtāk iespējams ir piedzīvot idealizācijas sabrukumu, tad atliek izvērtēt un pārskatīt prioritātes. Dažreiz no kaut kā ir jāatsakās, piemēram, ja pārtikā ir iemetušās pārtikas kodes. Visticamāk visi vaļējie iepakojumi tiks izmesti laukā, paliks tikai neatvērtie. Tāpat arī attiecībās, izņemot smagus viktimizācijas gadījumus vai ļoti nozīmīgas attiecības, cilvēks izvēlēsies distancēties, lai atkārtoti netiktu pakļauts vardarbībai. Tad paliekot pašam ar sevi un/vai ar terapeitu sāksies dziedināšanās process. Šoruden man gadījās novērot gliemežu apgrauztu ķirbi, domāju, ka zupai tas ies pirmais, bet skatos kā tas plauktā stāvot pats sevi ārstē - tā vātis pārklājas ar cietu kārtu, ne sliktāku par cieto ķirbja mizu. Daba ir padomājusi par šādām lietām. Tādēļ katram novēlu sevi pieskatīt, lai nav apkārt pārāk daudz "ēdelīgu gliemežu." Kā tos atšķirt? Vispatiesākās būs katra paša cilvēka izjūtas, ja attiecībās bieži rodas vainas izjūta, vai pazemojuma izjūta, vai sāpes un skumjas, tāpat vilšanās, tad noteikti būtu jāpārskata un jāizanalizē, kas šīs izjūtas rada un jāizdara secinājumi.

Tēmai atbilstošs šķiet Austras Skujiņas dzejolis. Atteikšanās Visu es atdodu jums, kas vien pasaulē ir. Liela plaisa starp mums ceļu starp krastiem šķiŗ. Nevaru pārkāpt to, atļaujiet projām iet, meklēt un iemantot to, kas man vērtīgs šķiet. Atļaujiet projām iet, neprasiet arī par ko. Sapņu magoņu zieds mūžību nekāro. /A.Skujiņa/