Krāpšana attiecībās

Pēdējā laikā darbā ar klientiem pamanu, ka ir aktualizējies jautājums par neuzticību un krāpšanu. Domājot par sāpēm un ciešanām, ko tās izraisa piekrāptajā partnerī vienmēr pārsteidz greizsirdības izraisīto sāpju dziļums. Šāds klienta pieredzēts krāpšanas notikums parauj sev līdzi veselu emociju un izjūtu karuseli - sākot ar fizisku sāpju, nodevības, atraidījuma, baiļu un pat vainas izjūtām. Jā, tik tiešām pats pieviltais bieži vien jūtas vainīgs, jo tic, ka nav bijis pietiekami labs, pietiekami atbalstošs, savā darbā pārāk iegrimis, uz savām problēmām pārāk ieciklējies, pārāk maz uzmanības savam ārējam izskatam pievērsis utt. Kaut kur es varētu visam minētajam piekrist, bet man vairāk gribētos uzsvērt patiesas komunikācijas trūkumu, tāpat ilgi valdošu emocionālu spriedzi partneru starpā, biežus konfliktus un savstarpējus aizvainojumus, piekasīšanos par sīkumiem, rutinētu vai iztrūkstošu seksualitāti, kā arī kopīga mērķa pazaudēšanu. Daudziem patīk runāt par sievietēm "zāģiem", bet arī vīrieši "zāģē" un viņu "zāģēšana" tāpat pilnīgi un ne ar ko neatšķiras no sieviešu "zāģēšanas" vai pārmetumu izteikšanas, man pat šķiet, ka viņi to dara daudz brīvāk, jo sabiedrībā tas nekādi netiek nosodīts, vīriešus no ''zāģēšanas'' drīzāk var atturēt viņu iekšējās morāles vērtības vai negatīvs ģimenes piemērs. Diemžēl "zāģēšanas" termins ir stigmatizējis sievietes un daudzas klientes saka, ka viņām bail būt tādām pašām kā tās "zāģējošās" un tādēļ labāk cenšas neko neteikt, bet uzkrāj rūgtumu un aizvainojumus līdz somatiskiem simptomiem - mūsdienās populārā veģetatīvā distonija vai mierinošam sakaram ārpus ģimenes, kur jūtas savādāk kā ar savu partneri ikdienā. Esam nonākuši pie motīva - kas tad ir tas, kas tiek atrasts vai meklēts ārpusē. Daži uzreiz teiktu - intriga! Kaut kas, kas rada adrenalīnu, pēc četrdesmit atkal liek justies jaunam utt. Bet domāju, ka jāpaskatās vēl mazliet plašāk - katrs gadījums ir atšķirīgs un īpašs tādēļ mēģināšu izcelt dažas līnijas vai motīvus, kas manā darbā laiku pa laikam atkārtojas partneru attiecībās: - tiek pieļauts, ka kritika un pazemojumi ir komunikācijas sastāvdaļa un tie paliek neizrunāti, nekādas sekas neiestājas. Rodas ilūzija, ka nākamā diena sākas kā no jaunas baltas lapas; - tiek pieļauts, ka emocionāla spriedze un konflikti ilgst mēnešiem; - tiek pieļauts, ka partneri savā starpā nerunā par seksualitāti un to, kas notiek partneru starpā saistībā ar seksuālām vajadzībām un vēlmēm; - tiek pieļauts, ka notiek atsvešināšanās un rodas izjūta, ka kopā dzīvo divi viens otram sveši cilvēki; Nākamā motīvu līnija ir novērojama tad, kad kāds no partneriem paliek pilnībā neapmierināts ar sevi un savu dzīvi (attiecībām, karjeru), tad viņš šo savu neapmierinātību projicē uz savu partneri un kaut kur dziļi iekšienē dzimst cerība, ka nākamais partneris darīs ļoti laimīgu, kā cēlais bruņinieks izglābs no esošās, garlaicīgās rutīnas vai nelaimīguma izjūtas. Par to stāsta romantiskās filmas un romāni, daudzi jaunizcepti speciālisti iesaka domāt pozitīvi, mest visu pie malas un mesties iekšā jaunos piedzīvojumos. Esmu no sirds un pilnīgi pārliecināta, ka uz kādu brīdi tas nostrādās, bet ņemot vērā to, ka pats no sevis nekur neaizbēgsi, tie paši tarakāni un skeleti sāks kāpt laukā no skapjiem arī jaunajās attiecībās. Paliek jautājums, ko darīt, kādus preventīvus pasākumus izmantot, lai attiecībās viss būtu tik labi, cik iespējams? Pirmkārt, man patīk domāt par attiecībām, patiesībā jebkurām sev svarīgajām kā par sirdij tuvu investīciju objektu - kā piemēram, dārzu. Ja es mīlu šo dārzu, tad kopšu to un rūpēšos par to, tērēšu naudu, pirkšu mēslojumu, kaplēšu, sēšu, grābšu un stādīšu, pieskatīšu, lai neieviešas kaitēkļi utt. Diemžēl laiku pa laikam cilvēkiem ir raksturīga pārliecība, ka attiecībās visam jānotiek pašam no sevis, nav jānopūlas domājot kā izrauties no siltajiem rutīnas valgiem, piespiežot sevi kāpt laukā no savas komforta zonas utt. Šādu pārliecību vislieliskāk raksturo joks: Sieva vīram: "Kādēļ tu man nesaki, ka mīli mani?" Vīrs sievai: Jau vienreiz pateicu, kad aicināju precēties. Ja kaut kas mainīsies, tad atkal pateikšu!" Katram ir sava rutīna, aizņemtība utt, tādēļ šodien dārgākā dāvana, ko varam viens otram veltīt ir laiks. Ja pāris atradīs laiku vismaz vienu dienu nedēļā, ko veltīt viens otram, lai darītu lietas, kas viņiem abiem sagādā prieku, es ticu, ka kopā kvalitatīvi pavadītais laiks, jokojot, flirtējot un atpūšoties pārvērtīsies zelta līmē, kas piepildīs ieplīsušās krūzes plaisas, tādējādi to padarot stiprāku un daudz, daudz vērtīgāku. Japāņu meistari šādi līmē traukus jau kopš 15 gadsimta.

Featured Posts
Recent Posts
Search By Tags
Follow Us
  • Facebook Classic
  • Twitter Classic
  • Google Classic

​© 2014 by Iveta Upeniece

Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now