Joprojām aktuāli

“Lai vai kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri!”

Latviešu maģiskā izdzīvošanas spēja ir vislabāk redzama tieši šobrīd.

Dzirdot par citu tautu izzušanas likteni, man vienmēr radās jautājums – kā tas latviešiem vispār ir izdevies. Mums nekad nav bijis kāda lielāka un spēcīgāka “drauga”, kas nesavtīgi pastieptu roku grūtā brīdī, drīzāk otrādi. Vienmēr esam paļāvušies tikai uz sevi un dažreiz uz tuvāko kaimiņu palīdzību, dažreiz lieki, bet tas ir cits stāsts.

Ir redzams, ka apkārt esošie draudi ir atkal aktivizējuši mūsu īpašo izdzīvošanas spēju un par to ir vērts parunāt. Viena no Ego šķautnēm ir spēja adaptēties vai pielāgoties esošajiem apstākļiem. Nederēs – pielāgoties un visiem demonstrēt, cik man ar šo situāciju ir slikti un kā es ciešu, bet pielāgoties, lai spētu dzīvot, nevis tikai izdzīvot, kā piemērs man nāk prātā Kairiša filma “Melānijas hronika”. Un šī man šķiet absolūti latviešu sevišķi stiprā puse. Katrs no mums zina kādu šādu dzimtas varoņa stāstu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē un tie sakņojas katra latvieša kolektīvajā bezapziņā un stiprina mūsu kolektīvo apziņu.

Šobrīd noteiktie ierobežojumi daudziem aktivizē autoritātes un varas kompleksus, tā jābūt, jo visiem tie ir, bet katram izpaužas dažādi. Autoritātes komplekss veidojas no vecāku kompleksiem, jo stiprāks autoritātes komplekss, jo vairāk Ego tiek tam pakļauts. Tas var likt baidīties no autoritātēm un tās ienīst, var likt riskējot ar visu cīnīties tam pretī un zaudēt, bet var arī saglabāt paklausīga un paļāvīga bērna statusu. Uzticēties mātei kā autoritātei ir kā kods, kas simboliski ir ierakstīts mūsu kultūras bezapziņā, jo vēl viens aspekts ar ko atšķiramies no citiem, ir mātes kults un latviešu mitoloģijā minēto māšu daudzums – zemes māte, uguns māte, meža māte, ūdens māte, vēja māte, uc šo sarakstu var vēl ilgi turpināt, jo mūsu senči ir nodrošinājušies ar mātēm katrai svarīgajai dzīves situācijai. Un kādēļ lai uz māti nepaļautos? Jo, kura gan māte vēlēs ļaunu savam bērnam?

Un šī te uzticēšanās un paļaušanās uz autoritātēm, kurai tāpat kā visam ir savi plusi un mīnusi, nodrošina, ka neskatoties uz mūsu mazo valsti esam spējuši izdzīvot, saglabāt savu identitāti, kas ir kā brīnums pats par sevi.

“Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.” Šī īpašā saikne ar spēcīgo arhetipisko māti un no paaudzes paaudzē slavēto čaklumiņu un nečīkstēšanu kultūras līmenī ir daudzu latviešu sieviešu vadmotīvs un, manuprāt, arī malduguns. Viņas no visas sirds cenšas būt labas mātes saviem bērniem, saviem vīriem, saviem draugiem un kolēģiem, gadās, ka arī darba devējiem un šobrīd arī skolotājiem, uzņemoties lielu daļu visu citu atbildības uz saviem pleciem. Ietekmējoties no viņu māšu pieredzes, kuras ir gājušas kolhozā, strādājušas rūpnīcā, vai citos divos darbos, tikušas vienas pašas galā ar mājas soli, bērniem, lopiem, un vēl vīru alkoholiķi. Diemžēl, pilnībā distancējušās no savām emocijām, izjūtot tikai laiku pa laikam pāri plūstošas dusmas un izmisumu. Viņas ir bijušas stipras un savām meitām arī ir iemācījušas būt stiprām. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņas ar savu spītību un spēku ir iznesušas lielāko daļu valsts grūtību uz saviem pleciem. Bet tam ir cena, kad darbs dzen darbu, nav atbalstoša un līdzvērtīga partnera, sieviete zaudē saikni ar savu pozitīvo Animusu un tā vietā viņa nokļūst negatīvā Animusa varā. Šo mantojumu caur mātes pienu mūsdienās ir saņēmušas daudzas sievietes. Šobrīd ļoti daudz kur dzird – man vajag to izmācīties ar bērnu, tad man vajag pastrādāt darbam, tad man vajag uztaisīt vīram vakariņas, tad man vajag iztīrīt māju, tad man vajag nomazgāt bērnu. Vajag nozīmē nolikt plauktā – es gribu, es gribētu. Diemžēl nolikts plauktā tas tur var arī palikt un aizmirsts noklāties ar putekļiem. Un sieviete arī raujas kā skudra no rīta līdz vakaram, jo viņas pašas negatīvais Animus, viņas iekšējais maskulīnais gars neļauj viņai atslābt ne mirkli, viņš ar savu kritisko balsi un attieksmi neļauj viņai nebūt perfektai un izcilai it visā ko viņa dara un tam atkal ir cena. Tās pašas pāri plūstošās emocijas, dusmas un stress. Un šobrīd atkal esam situācijā, kad lielākā daļa pienākumu gulstas uz sieviešu pleciem un esmu pilnīgi droša, ka viņas tiks galā, visu izturēs un viss tiks sakārtots, tik ceru, ka tā cena nebūs pārāk augsta. Jo uz spēles ir liktas ne tikai attiecības ar bērniem, bet arī veselība.

Vēl viena no latviešu stiprajām pusēm, ko arī arhetipiskā līmenī atspoguļo pasakas, slēpjas spējā piemuļķot velnu, tai nozīmē, ka mēs radam velnam iespaidu, ka viņam piekrītam, radam šķietamību, bet rezultātā velns paliek ar tukšām rokām. Izteiksmīgs piemērs: pieņemot kristietību mūsu senči gāja to Daugavā noskalot. Sarunās lietuviešu kolēģi ļoti apbrīno mūsu cauri gadu simtiem saglabāto svētvietu bagātību, kas liecina, ka kristīšanai bijis formāls raksturs, kas atstājis kodolu un identitāti neskartu. Šobrīd gribu cerēt, ka atkal latviešiem izdosies piemānīt velnu un iziet no šīs grūtās situācijas ar minimāliem zaudējumiem.

Vēl viena izdzīvošanas stratēģija slēpjas vēl vienā no citiem atšķirīgā apstāklī. Internetā klejo jociņš: “Kad latvietim lika ievērot 2 metru distanci, viņš brīnījās vai tiešām ir jāiet tik tuvu”.

Mēs paši sevi dēvējam par viensētniekiem, kas liecina par vēlmi būt savā sevis kontrolētā vidē, kur katrs krēsls, grāmata vai kaķis ir saskaitīts. Un tas neattiecas tikai uz tiem, kam ir sava māja, tas attiecas arī uz tiem, kam ir dzīvoklis un nemaz ne tas lielākais. Šeit visu izšķir mana vai mans vārdu lietojums – mans dzīvoklis, mans iemīļotais krēsls, mans galds, mana krūzīte, mana ģimene, mans vīrs, mana sieva, mans un mēs. Un šajā mans un mēs slēpjas katra piederība šai viņa vietai vai šiem viņa cilvēkiem. Pašu radītā vide ir kā mūsu psihes procesu spogulis – vai investējam enerģiju Ego vai Personā utt. Šī mīlestība uz savu vidi liecina, ka latvietis savā būtībā ir diezgan intraverts, to var novērot arī uz vieglāk vai grūtāk ierobežojumus pārdzīvojošo cilvēku fona, vieni cieš un otri izbauda būšanu mājās, sevišķi, ja pirms tam ir mocījušies atvērtajā birojā.

Tāpat mīlestība uz Baltijas jūru, mežiem un dabu, gaisu un smaržu; kāds izjūt laimes pieskārienu, kad ielaiž rokas zemē un stāda ziedus vai tomātus, kāds māk izcept lauku torti un citus miesu priecējošus kārumus. Pastaigājoties mežā, airējot laivā, makšķerējot, sēžot pirtī, peldot, spēlējot orķestrī, grupā vai ballītē, dziedot korī, pie galda, mašīnā vai dušā, dejojot kolektīvā vai mēnesnīcā, rokoties pa dārzu, buroties pa virtuvi, lasot grāmatu – tie var būt prieka un baudu resurss, tāpat būšana vienam pašam ar sevi, savām domām, kas ir kā meditācija, ko uztur dzīvu mūsu latviskā identitāte un tā mēs dzīvojam saskaņā ar dabu, kultūras mantojumu un iekšējiem procesiem.

Sagatavoja Iveta Upeniece Junga psihoterapeite

Foto Valts Upenieks, Modele Emīlija Lūse


Featured Posts
Recent Posts
Search By Tags
Follow Us
  • Facebook Classic
  • Twitter Classic
  • Google Classic

​© 2014 by Iveta Upeniece

Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now