Pašcieņa un pieņemšana

Viens no iesūtītajiem jautājumiem - Kur beidzas otra cilvēka pieņemšana un sākas pašcieņa? Man šis jautājums arī šķiet pētīšanas vērts, jo slēpj sevī gan atbildi uz to, kā tas bieži vien mēdz būt ar jautājumiem, gan pieskaras attiecību tēmai. Attiecību spektrs ir tik ļoti plašs, ka par to drīkst un vajag runāt. Tātad, pieņemt otru, bet saglabājot pašcieņu. Kur un kas ir tā robeža un kas to nosaka? Vai viens cilvēks var būt mīlošs un otru pieņemošs, saglabājot savu pašcieņu, ja otrs nododas atkarībām, ir rupjš vai kaujas? Pastāv arī otra galējība, ir situācijas, kad viens cilvēks sūta otram 100 jaukas īsziņas dienā, zvana uz darbu, čeko otra tālruni vakaros, tāpat pērk otram drēbes, ierobežo komunikāciju ar nevēlamajiem draugiem vai paziņām. Pauž uzskatus un uzstāj, ka otram nevajag strādāt, bet labāk būtu rūpēties par bērniem vai mājas soli. Viss manis iepriekš uzskaitītais var izjaukt iekšējo emocionālo līdzsvaru, likt apšaubīt savu iekšējo vērtību sistēmu un aizšķērsot cilvēka personīgo dzīves ceļu un tādēļ kārtīgi šūpot pašcieņu. Par to atbild katra cilvēka iekšējā robeža. Robeža, kas nosaka distanci, tuvumu vai attālumu, kurā katram cilvēkam esot attiecībās ir komfortabli. Ja tā ir sabojāta vai traumas pieredzes dēļ nav izveidojusies, piemēram, gadījumos, kad ir bijis kopš bērnības jāatbild par jaunāko brāli, māsu, vecākiem vai vecākiem, noliekot savas vajadzības un atbildību tikai par sevi pie malas. Tādēļ cilvēks vairs nespēj savas īstās vajadzības apzināties. Viņš īsti netiek pie sevis klāt, lai sevi saprastu un saklausītu ko jūt. Jo ir ļoti sarežģīti saprast, kur ir īstā vieta dzīvē, ja ir jānodarbojas ar cīņu par savām robežām vai jāatbilst kāda gaidām. Kādēļ vispār tā notiek? Nu, pirmkārt, tādēļ, ka to kultivē TV un sabiedrība. Filmās pārīši skaisti izveido attiecības, tie brīnumaini viens otru atrod. Satikšanās ir maģiska un tik liktenīga, ka VIŅŠ vienā mirklī nolasa viņas domas un vēlmes, viņiem saskan ik uz soļa un dara viņu laimīgu. VIŅA ir tik skaista, lieliska, jauka un maiga, ka viņā iemīlas vai puspasaules. Un tad viņi abi laimīgi apprecas un aizauļo zirga mugurā rietošās saules apspīdēti. Ar šo vēlējos pateikt, ka dzīvē tā nenotiek, attiecības tā ir reāla māksla, kas jāmācās. Tas nekad nav un nevar būt viegli - būt kopā ar otru nepazaudējot sevi un savas vajadzības un intereses, kā arī nebūt rigidam un inertam strādājot 24/7 pilnīgi aizmirstot par attiecībām un ģimeni, neko tajās neieguldot, atstājot visu atbildību uz otra partnera pleciem un pēc tam pie pirmās izdevības sūdzoties draugiem/draudzenēm par zāģēšanu. Attiecības ir gan darbs, gan māksla reizē - gan pašam ar sevi, gan nododot ziņu par pašizjūtu esošajā situācijā otram. Lai izdodas! Pēc laiciņa nākamais jautājums, ceru, ka uz šo atbildēju.