Kas ir empātija?
Empātijas trūkums, jeb projektīvās rūpes. Šis raksts tapis analizējot dažādās reakcijas uz rakstiem par vardarbību pret sievietēm. Tādēļ vēlējos apskatīt vardarbības tēmu mazliet dziļāk, meklējot tās saknes. Projektīvās rūpes ir termins, ko savā grāmatā "Bērnības vēsture" izmantoja Loids de Muse. Šis termins nozīmē, ka vecāks it kā ar labiem nodomiem sagādā bērnam fiziskas un/vai psihoemocionālas traumas. Visbiežāk tas notiek gadījumos, kad pret vecāku tieši tāpat bija izturējušies viņa vecāki vai aizbildņi. Populārākais de Muse grāmatas citāts tulkojumā nozīmē, "Bērnības vēsture ir murgs no kura mēs tikai nesen esam sākuši mosties". Tai nozīmē, ka bērns kā cilvēks, kuram, pirmkārt, ir nepieciešama aizsardzība nevis sodi, tiek uzskatīts pavisam nesen. Savā grāmatā de Muse apraksta pierakstītās vēsturiskas liecības par dažādu aprindu bērnu piedzīvotajām dažādu veidu vardarbībām, kuru cēlonis ir sākotnēji LABS vecāka nodoms. Kā piemēru varu minēt bērnu ņemšanu uz publiskajām sodu izpildes vietām. Jo bērns ir jāpaņem līdzi uz giljotinēšanu vai publisku pēršanu, lai zina, kas viņu sagaidīs, ja neklausīs. Vai arī bērns ir jāpieved pie miroņa un jāliek viņam tam pieskarties, lai bērns nebaidās no mirušajiem. Latvijā bērnu tiesību aizsardzības likums ir spēkā no 2006.gada, bet joprojām manā praksē, kad bērnam ir sākušies psihosomatiski (vecāku prāt dīvaini) simptomi, dažādas bailes un uzvedības problēmas, vecākiem neienāk prātā, ka vispirms vajadzētu izbeigt bērnu fiziski sodīt un uzklausīt, kā arī aprunāties, EMPĀTISKI pievērsties bērnam un viņa šībrīža situācijai. Varētu domāt, ka šīs situācijas attiecas uz viduslaikiem, kad valdīja uzskats, ka bērnam nav dvēseles un viņš ir vecāku īpašums. Joprojām ir gadījumi, kad vecāki "cienā" bērnus ar cigaretēm un alkoholu, "Labāk, lai manā klātbūtnē, nevis tur, kur nezinu, kas var notikt". Tāpat seksuālās vardarbības gadījumu aprakstos minētais, ka tēvs to pamato ar to, ka "sagatavo" meitu seksuālai pieredzei. Tāpat gadījumi, kur tēvi "uzsauc" nepilngadīgiem vai tikko pilngadību sasniegušiem bērniem prostitūtu, lai taču sagatavojas pieaugušais dzīvei. Šiem gadījumiem ir nopietnas psihoemocionālas sekas, kuras tiek mēģināts apzināt un risināt ar psihoterapijas palīdzību. Tāpat abi vecāki spēj sagraut un pat iznīcināt bērna nākotni un viņa spēju veidot jebkādas tuvākas attiecības ar pretējo dzimumu, ar labiem nodomiem par stingru audzināšanu, biežiem fiziskiem un emocionāli vardarbīgiem sodiem atņemot tiesības uz privātumu, ielaužoties tualetēs un vannasistabās, liekot bērnu guļamistabās novērošanas kameras, un citas prātam neaptveramas lietas. Šī traumējošā pieredze veido bērnu kompleksus, kā zināms, kompleksi nekur nepazūd, tie saglabājas un pilnīgi neapzināti tiek nodoti nākamajām paaudzēm, (kā tur bija ar to septīto augumu). Kādēļ tas tā notiek? Jo visi taču ir pieauguši cilvēki, visi saprot, ko dara? To izdara empātijas trūkums, vai traumas gadījumā iegūts aizsardzības mehānisms - disociācija, tā izslēdz spēju izjust emocijas un jūtas arī līdzjūtību un empātiju. Kompleksu veido trauma, kas tam pamatā un arhetipisks kodols. Tās ir tik ļoti spēcīgas un arhaiskas enerģijas, ka tēva vai mātes dusmas par izēstu ievārījuma burku var būt tik destruktīvas, ka vecāku vēlme bērnu pārmācīt beidzas ar slepkavību. Nevienā no manis minētajiem piemēriem vecāki neiejutās bērna "ādā". Neradās jautājums kāda viņa vajadzība slēpās vēlmē izēst ievārījumu, kādēļ bērns raud vai dusmojas? Ko atrisina primitīvais aizliegums: "Beidz! Puikas neraud!" , protams, ka nē, viņi izaug par vīriem un slimo ar divpadsmit pirkstu zarnu vai kuņģa čūlām, jo emocijas ir jānorij un jāsagrauž sevi no iekšpuses, lai neviens neieraudzītu vājumu. Par meitenēm visbiežāk var dzirdēt: "Beidz dusmoties! Labas meitenes tā nedara!" Protams, ka ne, viņas turas, turas un tad eksplodē. Diemžēl tāpat kā tēvi arī mātes par emociju izgāztuvi bieži apzināti un neapzināti izmanto bērnus. Kā šo atrisināt? Visvienkāršāk ir pateikt nekā izdarīt, jo atkārtošos, mūsu uzvedību , diemžēl, diktē, nosaka iegūtie kompleksi. Ko varētu darīt? Būtu labi paņemt distanci, duša, pastaiga, jebkas kas palīdzētu apskatīties uz situāciju no malas un vēlams arī ar bērna acīm. Prasīt no 3 gadnieka, kuram instinktu līmenī ir ielikts izzināt un izprast no kā sastāv vide, kurā viņš dotajā brīdī atrodas, to lai viņš skaisti sēdētu pie daktera rindā ir iracionāli. Tāpat ielikt sevi bērna vietā un mēģināt sajust, ko viņš jūt brīdī, kad vecāki strīdas, kaujās vai ir piedzērušies vai savādāk apreibinājušies vai ilglaicīgi emocionāli nepieejami, neatsaucīgi un nervozi.
