Ēna, Ēnas psiholoģiskā, neapzinātā nozīme
Ēna Kamēr laukā ir tumšs un drēgns, ēnas ir piepildījušas visus tukšos kaktus un vakaros lūkojas laukā no pakšiem un biedē cilvēkus. Ēna ir tas, kas līdz šim nav kļuvis apzināts, gan individuālajā, gan kultūras, gan arī kolektīvajā līmenī. Vēl to var salīdzināt ar balto plankumu kartē, kur ir vēl neiezīmētas teritorijas, jo trūkst informācijas. Latviešu teiciens "Cita acī skabargu redz, kamēr savā baļķi neredz" ļoti labi paskaidro ēnas būtību. Man šķiet, nav nozīmīgāka cilvēka personības aspekta kā viņa ēna. Gribētu pat teikt pati būtiskākā cilvēka individuācijas - personības attīstības, nobriešanas un sevis izzināšanas ceļā. Ēna ir viss tas, ko paši par sevi nezinām, ar sevi neasociējam, bet ko vismaz domās iesviežam acīs gan nedraugiem, gan draugiem, gan dzīvesbiedriem, gan bērniem. Junga citāts: "Kamēr iekšējā situācija netiek padarīta apzināta, tā parādās ārpus tevis kā liktenis" ļoti labi raksturo ēnas varu, jo no likteņa neizbēgsi - vecais stāsts par vieniem un tiem pašiem grābekļiem, gan arī tās apslēptumu, ejot uz klints nokari, cilvēki nemaz nenojauš, ka pieņemtais lēmums vai atkarības var ietekmēt visu turpmāko dzīvi. Pat, ja šaubās tik un tā neapstājas un nenoreaģē sev par labu, pat ja priekšā sagaida krauja, bet dodas tanī kopā ar citiem tādiem pašiem kolektīvi, jo tās būtība ir atrasties bezapziņā, nebūt apzinātai. Tikai pēc laika, dažreiz paejot arī daudziem gadiem, visiem kļūst skaidrs, ka konkrētais lēmums un ar to saistītās darbības un uzvedība tautai, nācijai, dabai bija destruktīvi, kaitējoši un globālu postu nesoši. Kādēļ to nav iespējams pašam ieraudzīt un saskatīt? Pirmkārt, visticamāk, tas ir nepatīkami un ļoti biedējoši, jo ēna savā būtībā slēpj sevī cilvēka destruktīvo un iznīcinošo aspektu. Jo vājāks ego, jo lielākas bailes no ēnas un jo lielāks tās noliegums. Jo vairāk es cenšos nedusmoties, jo vairāk es cenšos būt labs, bet ar pašu situāciju neko nedaru, neko neizrunāju un neko nemainu, jo ēna samilzt lielāka un tādā veidā es to nosacīti baroju. Tad tā sāk pārņemt ego un sāk to kontrolēt, cilvēks var kļūt histērisks, sākt trakot, mētāt lietas, piedzerties, izkauties, pārgulēt, traukties ar auto lielā ātrumā, izdarīt kaut ko, kam būs nepatīkamas sekas, labākajā gadījumā sabojātas attiecības, sliktākajā nākamās dienas būs jāvelta situācijas vēršanai par labu, ja vien iznākums nav letāls, kad nekas vairs nav vēršams par labu. Vēl iespējams, tādēļ, ka cilvēka ego balstās uz vērtībām, vērtību sistēmām, labs - slikts sadalījumu. Jo pozitīvam pašvērtējumam ir nepieciešams, lai cilvēks ticētu, ka viņš ir labs, dara labas lietas. Ticība labajam sevī sniedz iekšēju mieru un līdzsvaru, kur pretim sliktais ienes nemieru, vilšanos, bailes un šaubas. Kā piekļūt vai tomēr mazliet ieraudzīt savu ēnu, jeb "baļķi" acī? Viens no vienkāršākajiem - visus apgalvojumus, zināšanas par citiem "pagriezt pret sevi". Kā apgalvojumu pašam par sevi, savu uzvedību. Tai nozīmē, ka brīdī, kad es saku: "Es zinu, ka neviens no klātesošajiem, nekad nav ar šo saskāries savā dzīvē!" es to saku konkrēti par sevi, jo man nevar būt ne jausmas ar ko jebkurš no klātesošajiem savā dzīvē ir vai nav saskāries, ir nav darījis. Ne visas kļūdas vai sasniegumus vienmēr vajag vai gribas atskaņot publiski. Personīgo projekciju izmantošana varētu būt visvieglākais ceļš kā piekļūt savai ēnai - tieši tādā veidā - caur savām projekcijām uz citiem cilvēkiem. Brīdī, kad es apgalvoju, es zinu, ka viņš ir tāds, vai zinu, ka visi dara tā, jebkurš apgalvojums par citiem - ir apgalvojums par sevi. Tas, ko mēs gribētu par citiem pateikt dusmās vai jokojot, visvairāk attiecas uz mums pašiem. Tas, kas mūs sadusmo, aizvaino, kaitina, attiecas uz mums pašiem. Ir situācijas, kurās rīkojamies, uzvedamies līdzīgi kā kaitinošie, nepatīkamie cilvēki. Par kolektīvo vai kultūras ēnas aspektu ir visgrūtāk runāt, jo galvenais aizsargmehānisms ir noliegums. Problēma nepastāv, mēs dzīvojam savā mazajā pasaulītē un tur ir silti un labi. Kādēļ sevi lieki satraukt vai skumdināt, viss ir kārtībā, zagļi zog, slepkavas slepkavo, prostitūtas apkalpo klientus, lai ar prevenciju un sodīšanu nodarbojas kāds cits, galu galā katrs no viņiem ir izvēlējies savu ceļu un galu galā viņi to ir pelnījuši, paši vainīgi, gan jau viņiem pašiem patīk tas ko viņi dara. Kādēļ tā? Jo iespējams, ka kolektīvajā līmenī ēnas aspekts tāpat kā individuālajā ir visa sliktā projekcija uz "SLIKTO" sabiedrības daļu. Slikto tai nozīmē, kā sevi diskreditējušo. Kolektīvai ēnai ir savi atslēgvārdi, katrai kultūrai savi. Kā piemēram, nesenā sarunā piefiksētais vārds - morāle, ja kādai sabiedrības grupai, kā problēma tiek minēts šis definējums - morāls vai amorāls, tad tam ir klāt gan individuālais, gan kolektīvais ēnas aspekts. Par šo pašu kolektīvo ēnu attiecībā uz izskanējušo migrācijas tēmu un kāda ielikto tviterī, aptuveni: "ja baltais vīrietis izvaros sievieti, tas it kā varētu būt viņai kaut kādā ziņā labāk". Šādi tiek skaidri ilustrēts esošās ēnas noliegums. Profesionāļu vidū mazliet bīstamais ēnas aspekts - cilvēks savā arodā profesionālis, un diemžēl, kādreiz dzīvē ticis traumēts, bet nav saņēmis palīdzību un nav apzinājies savu traumu, un nav to izstrādājis Un šobrīd tā visticamāk ir palikusi iekapsulētā veidā - viņš zina, ka tāda viņam ir, bet viņš nav APZINĀJIES sava pārciestā zaudējuma nozīmi un cenu. Rezultātā cilvēks tā cenu vai ciestos zaudējumus noliedz, disociē, jo stiprāka trauma, jo stiprāka disociācija, kas neļauj saskatīt tās bīstamību un sekas citos cilvēkos tāpat kā sevī. Rezultātā attiecīgi, diemžēl, citu cilvēku iespējamie traumu gūšanas riski, viņiem nonākot līdzīgā situācijā, tiek ignorēti. Šai gadījumā komplekss ar ego uzvedās kā pitons ar upuri. Tas ir satvēris ego drošos žņaugos, kā dēļ cilvēks, kaut arī pats būdams zinošs profesionālis, darbojas kā marionete. Jo veselais saprāts (ego) ir ieslēgts drošā lādītē un profesionālis, diemžēl, nereaģē uz sūtītajiem signāliem, bet ir kā paralizēts un pat pieļauj traumu atkārtošanos uz citiem. Diemžēl tā darbojas kompleksi. Pavisam traģisks piemērs ilustrācijai, no senākas prakses kā šis fenomens parādās reālajā dzīvē. Ne par profesionāli, bet doma tā pati. Māte bērnībā tiek no sava tēva seksuāli izmantota, ko viņa dara, kad pašai piedzimst meitas? Viņa tāpat kā citi vecāki vasarā sūta meitas uz laukiem pie vecmammas un vectētiņa. Visa situācija nāk gaismā tikai tad, kad viena no meitām arī tiek seksuāli izmantota no vectētiņa. Diemžēl šādi traumas tiek nodotas un mantotas, kas ļauj situācijai caur to atkal un atkal atkārtoties. Attaisnojumus šai rīcībai var dzirdēt visdažādākos, pat absurdi romantizētus, upurus vainojošus. Jebkurā gadījumā rezultāts ir viens un tas pats - atbildība tiek pārlikta uz upuri, uz apzinātām viņa izvēlēm. Ar to atbrīvojot sevi no vajadzības sniegt kādam roku un piepūlēties, palīdzot izrāpties no bedres. Tad ir dzirdami daudz un dažādi stāsti - kā mani pēra, bet cik labs cilvēks es izaugu, man arī darīja pāri, bet es nesūdzos, es taču no tās situācijas tiku ārā, lai viņš arī pats tiek! Aizsargmehānismi ir dažādi - var noliegt, var pārlikt atbildību uz citiem, var romantizēt, racionalizēt utt. Jo romantizējot cilvēku problēmas, ir iespējams piešķirt tām tēlainumu ar mērķi atstāt viņu tur, kur viņš ir. Pats galu galā tai bedrē iekrita, lai tur arī sēž! Bieži dzird par sievietēm varmāku upuriem - viņa bija pārāk seksīgi ģērbusies, pati izvēlējās pie viņa iet. Šādi cilvēks pasargā sevi no līdzatbildības par pārējo sabiedrības daļu, rada sev ilūziju, ka ar viņu vai viņa tuvajiem tas nekad nenotiks. Jo tā ir daudz vieglāk dzīvot.
