Grēkāža komplekss

Grēkāža komplekss ir vēl viens ļoti pretrunīgi vērtēts komplekss, kas man liekas pieminēšanas vērts, kaut arī tas ir apveltīts ar diezgan nepatīkamu emocionālu bagāžu. Pieminu to tādēļ, ka dzīvē un praksē tas ir diezgan bieži sastopams. Griezies uz kuru pusi gribi, kāds "grēkāzis" kaut kur tuvumā noteikti atradīsies - ģimenē, bērnudārzā, klasē, skolā, augstskolā vai darba vietā, kāds kaut kur būs. Grēkāža komplekss balstās uz četriem "vaļiem" vai "kājām" - milzīga, paralizējoša vainas izjūta, tāpat vainošana, kā arī projicēšana un izolēšana vai izolēšanās. Uz projekcijām neapzināti balstoties, ģimene vai jebkura cita sistēma izvēlas vienu, kas nes sevī viņu ēnas puses. Cilvēks, kam ir grēkāža komplekss sajutīsies vainīgs, pat tad, ja viņš nebūs bijis uz vietas, kad konkrētais negadījums notika. Viņš pirmais sajutīsies vainīgs brīdī, kad kāds paliks dusmīgs vai neapmierināts. Viņš bērnībā varētu būt piedzīvojis sodu par pārkāpumiem, ko izdarījis kāds cits - māsa, brālis vai draugs. Ģimenes konsultācijā tas varētu izklausīties šādi - mēs visi draudzīgi, mīļi, laipni un vispār ģimene kā ģimene, bet viņš tāds stulbs, tizls, sliņķis un totāls neveiksminieks pilnīgi nesaprotam kā viņš tāds mums gadījies. Grēkāža komplekss ir viens no tiem kompleksiem, kas tiek nodots vai mantots no paaudzes uz paaudzi. Piemēram, mātei ir viena meita un divi dēli, (dzimumam būs nozīme patriarhālās un dziļi reliģiskās ģimenēs) meita ir vecākais bērns ģimenē, viņu nodarbina mājas darbos, liek pieskatīt brāļus, soda un salīdzina, atklāti parādot, ka dēli ir mīļāki. Tad tā pati vecākā meita izaug un apprecas, viņai viena pēc otras piedzimst trīs meitas. Vecākai meitai viņa atkal uzliek virsū atbildību par visu ģimenes smagumu un mātes negatīvo pieredzi ar viņas māti. Bieži vien ļoti vardarbīgā veidā. Tas varētu praksē izklausīties šādi - viņa mani vispār neklausa, neciena, virina lielu muti, drausmīgi ģērbjas, ir pilnīgi nesakopta, taisa tetovējumus, drausmas, kāds viņai tas pīrsings šausmīgs! Esmu domājusi, kas ir noteicošais faktors pēc kura ģimene ar mantotu grēkāža kompleksu izvēlas nākamo ģimenes grēkāzi, jo realitātē piemēri ir ļoti dažādi. Gan atbilstoši vecumam un dzimumam, gan tieši pretēji. Vienīgā līdzība, kas varētu būt kopīgais - ir bērnu neaizstāvēšana un vainošana, ja bērns ir cietis. Lai kāds būtu bijis konflikts, vecāks vainos pašu upuri - sākot ar: priekš kam vispār tur vajadzēja iet, līdz: es taču teicu, ka ar to un to nedrīkst draudzēties utt. Lieki piebilst, ka tieši šādi bērni, uz kuriem vecāki, kā arī māsas, brāļi un citi radinieki projicē visu slikto (slinkumu, dusmas, agresivitāti, necieņu, nemīlestību, vardarbīgumu), kļūst par varmāku "viegliem" upuriem un daudzreiz ģimene par notikušo nemaz neuzzina, jo bērns, pusaudzis vai jaunietis pēc pieredzes zina, ka vainos viņu pašu un notikušo nemaz nevienam neizstāsta, negribēdams saņemt vēl papildus samazgas uz galvas. Vēl viena sakarība, ko esmu novērojusi praksē, šobrīd nebalstos uz zinātnisku pamatojumu, tikai profesionālā pieredze - cilvēkiem ar lieko svaru bieži vien piemīt grēkāža komplekss. Jo vienīgais viņam iegūstamais sevis mīlestības veids - ir sevi palutināt vismaz ar gardu ēdienu. Jo neko citu labu savā dzīvē viņš nejūtas pelnījis. Grēkāža komplekss, kad tas ir izveidojies, var saglabāt savu varu un ietekmi cauri visai cilvēka dzīvei. Cilvēks kļūst par atkarīgo, vardarbīgo un visiem ir skaidrs, kurš ir sliktais.