Komplekss vai kompleksi

Mēs ikdienā lietojam šo vārdu pat neaizdomājoties par tā izcelsmi un dziļāku nozīmi. Kas tad ir kompleksi? Ja Freids koncentrēja savu uzmanību uz Edipa un Elektras kompleksiem, tad strādājot pie Galtona izveidotā asociāciju testa, Jungs nāca klajā ar "kompleksu psiholoģiju". Vēsturiski šo terminu izgudroja Zīhens pētot asociāciju laiku. Šis tests sastāv no 100 vārdiem, kas atbilst dažādām jomām. Pētnieks nosauc konkrētu vārdu un pētāmajam ir jānosauc sava asociācija, nosaucot pirmo, kas ienāk prātā. ja asociācijas nosaukšana paprasa vairāk laika kā citas vai uz asociāciju, vai to nosaucot, ir pārteikšanās vai emocionāla reakcija, piemēram, smiekli, vai par konkrēto vārdu vispār nav asociācijas, tad tai brīdī var uzskatīt, ka tas norāda uz kompleksa klātesamību. Jo emocionāla reakcija norāda uz kompleksa klātbūtni, tie var būt pozitīvi un negatīvi, sajūsma un dusmas tai skaitā. Saskaņā ar Junga teoriju, kompleksi var būt apzināti (esmu sevi analizējis, gan rīcības, gan sapņus, zinu, ko varu no sevis sagaidīt, arī to, kas man sevī nepatīk), daļēji apzināti (kaut ko zinu un par sevi saprotu, bet manas reakcijas turpina mani pārsteigt) vai neapzināti (tu mani izprovocēji, man ar šo pašam/ai nav nekādas saistības, ja tu nebūtu tā rīkojies, rīkojusies, es tā nebūtu darījusi/is, tas/ā nebiju es, tas bija alkohols, nogurums utt uc). Kompleksi var būt daudz un dažādi, veidojušies balstoties uz katra indivīda dzīves pieredzi - attiecības ar vecākiem, vienaudžiem, skolotājiem, treneriem, radiem, draugiem utt. kā arī uz arhetipiem. Komplekss veidojas notiekot spēcīgam gan pozitīvam, gan negatīvam emocionālam pārdzīvojumam, nostiprinoties bezapziņas līmenī - neapzinātajā un savienojoties ar arhetipiskām enerģijām un to vai komplekss ir pozitīvs vai negatīvs izšķir sekas, vadoties pēc tā vai tās ir pozitīvas vai negatīvas. Paskaidrojot domu, tas nozīmē, ka cilvēks var būt mierīgs, pat lēnprātīgs ikdienā, bet nonākot situācijā, kas viņam atgādina kādreiz piedzīvoto - mīlestību, samīļošanu, kliegšanu, pērienu, atstumšanu - viņš pēkšņi izjūt to dziļo labsajūtu un mieru vai spēcīgu vainas izjūtu vai bailes, vai vientulības izjūtu. Tad viņš var pēkšņi iemīlēties vai negaidīti sākt aizstāvēties vai uzbrukt vai izolēties un viņu pārņēmušās emocijas un izjūtas ir tik spēcīgas, ka viņš sāk aktīvi reaģēt uz notiekošo (pārguļ, šķiras, draud, kliedz, sit, skrien) pēc tam pats būdams pārsteigts par sevi un savām reakcijām. Tādējādi, ja cilvēks domā, ka viņam ir kompleksi, viņš kļūdās, jo mēs esam (piederam) mūsu kompleksiem, mēs esam to varā un tikai padarot tos apzinātus, izprotot, kur tie radušies un kāpēc, mēs varam to apskāvienus vai varu pār mums padarīt mazāku un mēģināt atraisīt to ciešos apskāvienus - ejot katrs savu individuācijas ceļu. Šī tēma ir tik plaša, ka turpinājums sekos.