Psihoterapeits un psihoterapija

Uz jautājumu, kas ir psihoterapija, man gribas iesākumā pastāstīt, kas nav psihoterapija. Piemēram: psihoterapija nav viena sesija, kurai beidzoties, cilvēks ir tapis dziedināts un iziet laukā laimīgāks par laimīgu. Tāpat psihoterapija nav sudraba lode, kuru izšaujot viss sliktais, kas pieredzēts ir beigts un pagalam. Vēl psihoterapija nav burvju nūjiņa, kura terapeita pavicināta pārvērtīs esošo par vēlamo, ja vien šī pati nūjiņa aizmirsta neatrodas pie paša klienta, kas dažkārt tiešām gadās un pats klients kļūst sev par krustmāti feju, labu vecāku un labāko draugu, kā rezultātā ir gadījies redzēt iespaidīgas pārvērtības, BET tā nekad nav viena terapijas sesija. Terapija ir smags un bieži vien nepatīkams darbs šķirojot dzīves pieredzes, pagātnes graudus no pelavām, mainot greizos spoguļus uz reālākiem, lienot pagrabā, atbrīvojot to no žurkām un krāmiem, mazpamazām labojot, aizpildot un lāpot caurumus, kur nepieciešams, paralēli iepazīstot sevi un savas vajadzības no jauna, izvirzot un vai realizējot savus, nevis citu mērķus. Tāpat kā jebkurš spēcīgs pasakas varonis nolaidies visdziļākajā dzelmē (neapzinātajā), izcīnījies ar pūķiem, milžiem vai piemānījis nelabo tiek pie kārotās mantas, princeses utt. Kas nu kuram viņa dzīves ceļā ir vajadzīgs. Bet kamēr cilvēks maldās pa (kompleksu) Mīnotaura labirintiem, bez kāda palīga dota dzijas kamola laukā netikt.