Psihoanalīze - tas ir dialogs

Man bieži jautā par manu psihoterapeitisko vai psihoanalītisko metodi. Uz to vienmēr ir grūti viennozīmīgi atbildēt, jo katrs gadījums diktē savu terapijas veidu. Kad es dzirdu no kāda ārsta, ka viņš „stingri pieturas” pie vienas vai otras metodes, man rodas šaubas par viņa veiksmīgu pacientu izārstēšanu. Ārstēšanas un izārstēšanās procesam jānotiek dabīgi, pašam par sevi. Psihoterapija un psihoanalīze paredz individuālu pieeju katram. Katru pacientu es ārstēju ar vienīgo viņam iespējamo, palīdzošo veidu, jo problēmas risinājums ir ļoti individuāls. Tādēļ problēmas atrisinājums katrreiz ir cits. Patiesībai (kā vajag, kā ir pareizi) psiholoģijā tikai tad ir vērtība, ja tai var rast pielietojumu. Tā iemesla dēļ, man nepieņemams risinājums var derēt kādam citam. Protams, ārstam ir jāmāk izmantot tā saucamās „metodes”, bet viņam ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai neaizietu pa pierasto, rutīnas ceļu. Kopumā, vajadzētu ļoti uzmanīgi attiekties pret teorētiskām spekulācijām – šodien tās liekas apmierinošas, bet rīt tās nomaina citas. Manai psihoanalīzei šādas lietas neko nenozīmē, es apzināti izvairos no pedantisma šajos jautājumos. Priekš manis galvenokārt eksistē indivīds un individuāla pieeja. Un priekš katra pacienta es cenšos atrast īpašu valodu. Tādēļ vieni saka, ka es sekoju Ādleram, citi, ka Freidam. Principiālais ir tikai tas, ka es attiecos pret pacientu kā cilvēks pret citu cilvēku. Psihoanalīze – tas ir dialogs, un tam ir nepieciešama partnerība. Galu galā, svarīgākais nav tajā vai apstiprināsies tā vai cita teorija, bet gan kāda ir pacienta būtība un kāda ir viņa iekšējā pasaule. To nevarēs izzināt, ja nebūs priekšstata par pacienta ierastu dzīves vidi ar tās uzstādījumiem un aizspriedumiem. Ar vienu vien medicīnisko sagatavotību nebūs pietiekami, jo cilvēka apziņas robežas ir bezgalīgas un ietilpina sevī daudz vairāk par psihoterapeita kabinetu. Cilvēka dvēsele ir ļoti sarežģīta. Tā sāk eksistēt brīdī, kad mēs sākam to apzināties. Tādēļ šeit sanāk saskarties ne tikai ar individuālām problēmām, bet arī ar vispārcilvēciskiem jautājumiem, un psihoterapeitam jāsatiekas visu iespējamo pasaules dažādību. No K.G.Junga grāmatas Atmiņas, Sapņi, Refleksijas

Attēls no www.loc.gov