Pēršana

Godīgi sakot, ļoti apnicis! Kārtējā saruna pa tālruni ar izmisušu mammu, kura, dzīvojot Latvijā, šodien - 2016. gadā var man pateikt, ka viņa redz nav zinājusi, KA PĒRT BĒRNU NEDRĪKST!!!HALLO!Rezultātā bērns ir atņemts, un satikt viņa viņu nevarot, un ko darīt nezinot! Man protams, ir žēl mātes, bet vēl vairāk bērna, kuram ir tik s****i vecāki! Jo bērnu nedrīkstot satikt arī tēvs, jo viņš arī ir bijis pret viņu vardarbīgs - pēris. Es nesaprotu! Tas būtu jāraksta uz māju sienām? Jāizdala uz ielas bukleti vai jāmet pastkastītēs, lūdzu, nesitiet, nepazemojiet savus bērnus, jo to nedrīkst, tā darīt ir slikti! Bērns nav boksa maiss, uz kuru var izgāzt sarūgtinājumu par neizdevušos dzīvi, par to, ka vīrs neatbalsta, dzer, krāpj. Vīra nav utt. Es nespēju saprast, kur tā tumsonība rodas un vairojas??? Tie būs padomju laiku - bjot, značit ļubit otrā sērija? Es saprotu, pietrūkst izglītības, cilvēks dzīvē nav izlasījis nevienu grāmatu, problēmas ar emocionālo inteliģenci, bet ir tik daudz iespēju - bērnu emocionālās audzināšanas un atbalsta grupas, vesels lērums speciālistu un iespējas saņemt bezmaksas palīdzību, bet nē. Viņš dara tāpat kā viņa vecāki un cauri. Kaitina nespēja domāt cēloņu seku sakarību izpratnē. Atceros zvanus, strādājot uz uzticības un krīzes tālruņa, kur zvana 60 gadīgas un vecākas sievietes un stāsta, kā viņu dēli viņas sitot, uzbrūkot, meitas dzerot. Viņa pati nesaprotot, kur viņai tāds dēls, meita, viņa taču viņu tik labi audzinājusi, žagarus nav žēlojusi, lai "kārtīgs" cilvēks uzaugtu.Tas "kārtīgi audzinātais" cilvēks nav kontaktā ar sevi, savām vajadzībām, knapi kontrolē savus impulsus, piedzīvo bailes, pazeminātu pašapziņu, izaug nespēdams pieņemt ne pats sevi, ne savu dzīvi. Liekais svars, ēšanas traucējumi, atkarības, nespēja izveidot līdzvērtīgas partnerattiecības. Neapzinās ne savas, ne citu robežas, tāpat ir vardarbīgs pret saviem bērniem, žagars un siksna ir labākie palīgi.Pēc tam brīnāmies par to, kas notiek šai valstī, brīnāmies, kādēļ ir bail paust savu viedokli un aizstāvēt savas tiesības. Katru reizi, kad kāds vecāks fiziski vai emocionāli iespaido savu bērnu, viņš viņam atņem kādu iespēju dzīvei un ticībai saviem spēkiem. Varbūt kādam aizķersies tas, kas palīdz man ieraudzīt savu lomu manu bērnu dzīvē - tāpat kā es attiekšos pret savu bērnu, viņš attieksies pret maniem mazbērniem un tā tas viss turpināsies.Protams, ejot terapijā ir iespējams iepazīt sevi, noticēt sev, izveidot uzticēšanās pilnas attiecības ar apkārtējiem, bet 1) tas ir dārgi, 2) vajag iztērēt daudz personiskās dzīves laika, lai iznāktu laukā no ēnas, 3) bez fiziskiem sodiem var un vajag iztikt.Vecāks nesit bērnu tādēļ, ka bērns slikti uzvedas, bet tādēļ, ka vecākam tā ir vieglāk, ērtāk, nav jāiedziļinās bērna jūtu pasaulē.Vieglāk ir aiziet nost no datora, lai nopērtu, nekā iziet ar bērnu pastaigāties ārā vai uzspēlēt kādu spēli.

Pie ieteikumiem:

1) Vecākiem vajadzētu sajust cieņu un mīlestību pret sevi;

2) Vecākiem vajadzētu sajust cieņu un mīlestību pret savu bērnu;

3) Ir ļoti svarīgi ievērot un pamanīt savas un sava bērna robežas – kur sākas un beidzas mamma un kur sākas un beidzas bērns, kur tiek pārkāptas mammas robežas, kur tiks pārkāptas bērna.

4) Bērniem ir jāuztic viņu vecumam atbilstoši pienākumi un atbildība;

5) Ļoti svarīgi, lai bērna atbildība pieaugtu kopā ar bērna vecumu;

6) Vecākiem ir jāpievērš uzmanība savam emocionālajam stāvoklim, nogurumam, dusmām utt. Jāņem vērā, ka dusmoties drīkst un vajag, nebūtu ieteicams dusmas norīt vai uzkrāt, jo pēc tam tās var izlauzties stihiski un nekontrolējami.

Ja bērna neklausīšanas vai sliktas uzvedības tēma Jums šķiet aktuāla, tad būtu jāpievērš uzmanība tam - vai kā vecāks Jūs jūtaties iekšēji droši un stabili. Vai brīdī, kad bērns sāk neklausīt, Jūs sākat sajust bezpalīdzību un izmisumu? Rezultātā rodas dusmas un vēlme sodīt, lai atgūtu sajūtu, ka Jūs kontrolējat situāciju.

Ļoti bieži, šīs sajūtas ir saistītas ar to, ka vecāki pazaudē vai neatrod savu vecāka lomu un iekšējo sajūtu, ka pat tad, ja bērns dusmojas un izrāda neapmierinātību, jūs esat labi vecāki. Šī vecāku neticība sev visbiežāk sakņojas pašu vecāku grūtībās attiecībās ar viņu vecākiem vai to trūkumu. Nav tādu grūtību, kuras nebūtu iespējams atrisināt, ja ir pietiekami mīlestības, pacietības un dažreiz arī spītības.