Upuris

Upuris un upurēties

Es nedomāju runāt par upura akmeņiem un upura jēriem.

Bet par cilvēku spēju upurēties citu labā, pareizāk sakot, par brīdi, kad tas sāk traucēt.

Atteikties no savām vajadzībām kāda cita dēļ, uzņemties atbildību par savu tuvāko. Tas ir cēli, ja to dara mamma, bet kā ir tad, ja to dara bērns?

Uzreiz rodas jautājums, kādēļ, lai bērns kaut ko tādu darītu?

Piemēram, šodienai ļoti raksturīga situācija – abi vecāki strādā, un vecākā māsa vai brālis uzņemas rūpes un atbildību par jaunāko. No viņa tas tiek prasīts un viņu soda, ja kaut kas notiek nepareizi. Emocionāli smagāka situācija, ja vecāks, vai abi vecāki pārmērīgi aizraujas ar alkoholu vai nododas citām atkarībām, ja kāds no vecākiem, pilnīgi negribot, smagi saslimst, ja kāds no vecākiem izturas vardarbīgi un viens no bērna galvenajiem pamata uzdevumiem ir izdzīvot.

Izdzīvot pašam un censties saprast vai nolasīt sava vecāka domas, paspēt apmierināt vecāka emocionālās vajadzības, paspēt novērst dusmas vai pašam izvēlēties laiku un vietu, kad tās pār viņu nolīst. Censties attaisnot gaidas.

Mazliet paaugoties pusaudžu laikā cīnīties pretī, pierādīt sev un citiem, ka pieaugot viņam būs cita dzīve un citas attiecības, ne tādas kā mātei vai tēvam, viņam būs savādāka ģimene – labāka , viņš būs savādāks tēvs/māte saviem bērniem – labāks.

Bērns pieaug, bet iekšējā sajūta nemainās, viņš pamet vecāku ģimeni un dzīvo patstāvīgi, bet iekšējā sajūta, ka dzīve bija un ir netaisna, paliek.

Dusmas uz vienu no vecākiem vai abiem vecākiem paliek, uz vienu iespējams par to, ka bija tik nevarīgs un bezpalīdzīgs, bet uz otru par to, ka bija tik vienaldzīgs vai vardarbīgs.

Izveidojot attiecības un uzsākot jaunu darbu, šis cilvēks dara visu, lai citi ar viņu būtu apmierināti, viņš strādās virsstundas, nepieciešamības gadījumā padarīs citu kolēģu darbus. Šiem cilvēkiem, kopumā, ir ļoti liela izturība stresa situācijās, viņi var paveikt neiespējamo, skarbās pieredzes dēļ.

Ģimenē viņi līdīs laukā no ādas, lai tikai padarītu otru laimīgu un apmierinātu viņus, bet tas neturpinās mūžīgi un visas ilūzijas par laimīgo idilli sabrūk. Brīdī, kad šis cilvēks saprot, ka otrs ir atšķirīgs un nemaz neplāno izlīst no ādas, lai aplaimotu savu partneri, sākas pretenzijas par jebko, bieža pretenzija ir, ka viņam/ai vajadzētu saprast pašam/ai, kas no viņa tiek gaidīts un kas otram/ai ir nepieciešams un vajadzīgs.

Ciešanas rodas no tā, ka akcents tiek vērsts nevis uz to, kurš izturas jauki, bet uz to, kurš izturas emocionāli vardarbīgi un ne tikai ģimenē, bet arī darbavietā, un tas sāk paralizēt domas un dzīvi, var rasties miega traucējumi un sākties stress, trauksme un dusmas, arī nomāktība.

Sajūta, ka dzīve ir netaisna, atkal atgriežas vai pastiprinās, jo partneris nav iejūtīgs, pieņemošs un necenšas nolasīt domas un izpatikt, priekšnieks ir nesaprotams un visticamāk es viņam nepatīku, un viņš domā par mani kaut ko sliktu. Bērni, iespējams, neattaisno manas cerības un nesaprot paši, ko es no viņiem sagaidu. Un cilvēks būdams dziļi vīlies attiecībās, jo tās nesniedz gaidīto mieru un labsajūtu, sāk dusmoties.

Dusmoties tik ļoti, ka ir gatavs pierādīt otram to, ka viņš ir upuris pat ar dūru cīņu palīdzību. Sekas ir paredzamas un daudzi par tām ir dzirdējuši, un, diemžēl, visbiežāk arī otram ir šī sajūta, ka dzīve un partneris ir pret viņu netaisni, un otrs neapmierina viņa gaidas un vajadzības.

Rezultātā starp šiem diviem sākas karš un turpinās vai nu mūžīgi - līdz nāve mūs šķirs, vai kamēr viens attopas un izstājas, bet tas nemazina viņa iespējas nākamajās attiecībās izveidot tieši šo pašu.

Diemžēl ir tā, ka šo mehānismu „Es upuris” ir ļoti grūti pašam pamanīt, jo viss sākas ar to, ka vecāki un daļa sabiedrības joprojām to pieprasa. Tu nedrīksti domāt tikai par sevi, vispirms padomā par citiem, un ko par Tevi domās citi, ja būsi tāds egoists; būt savtīgam un egoistiskam ir slikti; dusmoties ir slikti.

Iekšējā konflikta cēlonis ir starp vecāku pasūtījuma „Tev, pirmkārt, jādomā par citiem un tikai tad par sevi!” izpildīšanu un savu personisko vajadzību apmierināšanu. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur ir likumi, un tie ir jāievēro, un, ja tiek ievērots līdzsvars starp citu un manām vajadzībām, nekāds konflikts nerodas. Es runāju par gadījumiem, kad cilvēks neatļauj sev dzīvot un būt mazliet savtīgs, un mazliet egoistisks, un pats pieaugušā vecumā parūpēties par savu vajadzību apmierināšanu, negaidot, ka to darīs kāds cits.

Domājot par to, kā parūpēties par sevi un izvairīties no šīm lamatām:

Mūsu ģimenē drīkst raudāt.

Mūsu ģimenē drīkst teikt: „Nē!”

Mūsu ģimenē drīkst dusmoties.

Mūsu ģimenē drīkst pabūt viens.

Mūsu ģimenē drīkst skaļi smieties.

Mūsu ģimenē drīkst dauzīties.

Mūsu ģimenē katram ir savi pienākumi un atbildība.

Mūsu ģimenē drīkst runāt par nepatīkamām lietām.

Mūsu ģimenē tiek svinēti svētki un katra personīgās uzvaras.

Mūsu ģimenē katram ir savas intereses un hobiji.

Featured Posts
Recent Posts
Search By Tags
Follow Us
  • Facebook Classic
  • Twitter Classic
  • Google Classic

​© 2014 by Iveta Upeniece

Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now