Search
  • Iveta Upeniece

Ego II daļa


Sekojot Ego tēmai un atbildot uz jautājumiem, es sapratu, ka lielākai skaidrībai ir nepieciešams to vēl vairāk paplašināt un apskatīt. Tātad turpinot par Ego spēku un vājumu. Cilvēkam piedzimstot viņa vecākiem ir par viņu jārūpējas. Pietiekami labs vecāks pēc bērna raudām intuitīvi atšķirs - mans bērns raud, jo vēlas dzert, ēst vai viņam jānomaina pamperi. Tāpat, mātei pazūdot blakus istabā vai virtuvē un bērnam skaļi raudot, viņa atgriezīsies un paņems bērnu rokās, kas radīs drošības izjūtu un bērns jutīs, ka viņa vajadzības tiek apmierinātas. Tas ir brīdis, kad viss ir par un ap Ego un tā vajadzībām, ego stiprinās un formējas. Pieaugot Ego piedzīvo sāpes, ciešanas, krīzes un traumas, mācās pašregulēties, rēķināties ar citiem, pamanīt apkārtni, piedzīvo kompleksu ietekmi un varu pār Ego. Ir svarīgi lai bērns var piedzīvot un būt varas (vajadzību apmierināšanas) un atkarības pozīcijās un tad pamazām, mācoties rēķināties ar citiem, saglabājot pašcieņu meklē savu vietu savā sociālajā vidē. Problēmas rodas, kad varas nav bijis, vecāki nepārtraukti ir kļūdījušies, devuši pienu, kad sāp vēders, vai mainījuši pamperus, kad bērnam gribās ēst vai nelaimīgas apstākļu (slimības uc) sakritības dēļ nav fiziski bijuši pieejami. Vai tāpat, bērnam pieaugot, ir zinājuši labāk, kas bērnam ir vajadzīgs, kas viņam ir jājūt, ko viņš drīkst vai nedrīkst just. Piemēram, jau minētais: dusmoties nedrīkst, tas ir slikti, tā tu izrādi nepateicību uc. Otra galējība būs, kad bērns vēl nemaz nav sapratis vai ir izsalcis vai nav, bet viņam jau dod ēst vai cenšas viņu aizmidzināt, vecāks ir pārāk labs, jo vienmēr ir vienu soli bērna vajadzībām priekšā. Bērns vēl nav sagribējis, bet māte jau zina, kas viņam vajadzīgs. Līdz ar to bērna Ego tiek pārmākts ar vecāka Ego un bērns nespēj pats pieņemt savus lēmumus. Domājot par atbilstošiem piemēriem, man nāk prātā nesenās noklausītās sarunas, kur cilvēki meklē konkrētus līderus, viņiem ir nepieciešams vecāks, kurš par viņiem parūpēsies, viņi meklē personas un personības, kam uzticēties, jo viņi neuzticas saviem spriedumiem, nelasa programmas, nemeklē savai vīzijai vai ideāliem tuvāko. Tas liecina, ka atbildība tiek atdota vecākam, pieaugšanas, jeb individuācijas process ir kaut kur iestrēdzis. Jo cilvēka uzdevums dzīves laikā ir iemācīties uzņemties pašam par sevi atbildību, ne tikai par citiem. Vai arī tāpat gaidot atpakaļ, ka citi uzņemsies atbildību par viņu. Tādēļ uzdevums ir ne tikai atrast savu iekšējo bērnu, bet arī kļūt pašam sev par labu autoritāti, jeb vecāku. Tas nozīmē sniegt sev pašam viedus padomus un pieņemt gudrus lēmumus. Ievērojot cēloņu un seku sakarību principu un ņemot vērā to, ko tas var nest nākotnē, tiecoties uz konkrētu un apzinātu mērķi.


0 views

​© 2014 by Iveta Upeniece

Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now