Par atdalīšanos no vecākiem

May 4, 2018

       Separācija, jeb atdalīšanās ir kompromiss starp to kā cilvēks vēlas nodzīvot savu dzīvi un to ko vēlas no viņa apkārtējā sociālā vide - tie ir tēvs un māte, skolotāji, draugi, paziņas - visa sociālā vide, kurā mēs dzīvojam. Tādas redzamas separācijas fāzes kā pusaudžiem ir saistītas ar izraušanos, kuras rezultātā Ego-kompleksa struktūra mainās, kas savukārt ir saistīts ar pašapziņas svārstīgumu un nestabilitāti.    

       Vecāku figūru idealizācijai būtu jābeidzas, bērnam sasniedzot 20 gadu vecumu. Jāņem vērā, ka vecāku pozīcijas idealizācija vienmēr paredz bērna pozīcijas devalvāciju. Uz to laiku mātes un tēva kompleksi jau tiek apzināti. Notiek atdalīšanās no vecākiem. Kompleksu lomu tajā, nedrīkst novērtēt par zemu, jo separācijas, jeb atdalīšanās procesā kompleksa ietekme atļauj spert vienus vai otrus soļus, bet aizliedz citus. Ja bērniem vienmēr ir ticis aizliegts iet prom vai domāt savādāk nekā, piemēram, domā tēvs, tad šie specifiskie pārdzīvojumi parādīsies jaunieša pārdzīvojumos, un viņiem ar to vai nu būs jātiek galā vai arī jāatsakās no separācijas. Šī iekšējā cīņa ir, manuprāt, perfekti atspoguļota Kafkas vēstulēs tēvam.

      Ir nepieciešams liels Ego spēks, lai separācija varētu notikt, pat, ja ne redzamā vaidā, tad slepus, ja reiz atklāta separācija ir aizliegta.

       Jaunietim ir jāturas pretī solidaritātes un līdzjūtības pārdzīvojumam pret vecākiem, jo tam ir ļoti liela nozīme. Cilvēkam ir vajadzīgi vecāki, no kuriem var atdalīties. Tieši tādēļ kompleksu aspekti šajā fāzē, principiāli aizliedzoši atdalīties, draudot ar mīlestības vai pašcieņas zaudējumu par „nepaklausību” ir tik problemātiski. Turoties pretī vecākiem jaunietis ierauga sevi tādu, kādu viņš pats sevi nepazīst. Viņš nosaka savu tēlu un salīdzina to ar tiem sevis tēliem, kas ir mātei un tēvam. Turklāt bērni uztver to, ko vecāki nav izdzīvojuši un kas ir vecāku vērtība un padara to par savu vērtību un vēlas to izdzīvot.

       Atdalīšanās no mātes ir tikpat svarīga kā atdalīšanās no tēva un tēva un mātes kompleksiem, pretējā gadījumā mēs pārnesam mātes un tēva kompleksus uz saviem partneriem un vēlāk arī attiecībām ar bērniem. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka reālās mātes atšķiras no mātes kompleksa, kas izveidojas cilvēka psihē. Atdalīšanās no vecākiem ir vienlīdz svarīga abiem dzimumiem. Diemžēl joprojām sievietes pārāk bieži uzlūko caur attiecību prizmu ar vīrieti un bērniem. Tādā veidā sievietēm tiek atteikta personīgā identitāte, viņas eksistē tikai blakus vīriešiem un attiecīgi viņām piemīt tikai otršķirīga identitāte. Ja sieviete ir attiecībās ar vīrieti, tad viņa automātiski jau izpilda savu sociālo lomu. Tas vai viņa sasniedz savu identitātes attīstību vairs nav tik svarīgi. Jo joprojām mūsdienu sabiedrība diezgan brīvi pauž uzskatus, ka pat, ja sievietei nav savas identitātes, bet viņa dzīvo vīrieša dzīvi, tad ar viņu viss ir kārtībā, jo viņa ir „īsta” sieviete. Kur pretim, ja sieviete dzīvo pēc saviem ieskatiem un ir saskaņā ar savu identitāti, tad daudzu acīs viņa nebūs „īsta” sieviete, jo viņai nav vīra vai bērnu. Izjūtot uz sevi vērstu apkārtējo nosodījumu viņa var nonākt atkārtotā identitātes krīzē un izlemt pielāgoties, atsakoties no savas identitātes un piekāpties spiedienam, vai pārdzīvot identitātes krīzi un sekot savas dzīves mērķiem.

       Bieži vien sievietes, kuras neattīsta personīgo identitāti, jo neatdalās no tēva kompleksa un neturas pretī mātes kompleksam vai arī neattīsta personīgo identitāti citu iemeslu dēļ, reaģē uz šķiršanos depresīvā veidā. Jo pie šķiršanās ir nepieciešams pārorientēties no attiecību patības uz personīgo patību, tad tas ir iespējams gadījumos, kad ar to ir izveidota saikne. Ļoti bieži saikne ar personīgo patību neizveidojas, ja visu dzīvi no meitenes ir ticis sagaidīts, ka viņa pielāgosies citu vajadzībām, atsakoties no savām, tādējādi atsakoties no savas dzīves. Sievietei tas nozīmē, ka viņai atkal un atkal ir jāapšauba sava būtība un jāturas pretī sabiedrības spiedienam, pat, ja viņai ir sajūta, ka viņa sevi ir atradusi un dzīvo saskaņā ar savu patieso būtību

      Ir iespējama arī otra galējība, piemēram, sieviete nav atdalījusies no pozitīvā tēva kompleksa, un visa viņas vērtību pasaule balstās karjerā un naudā. Attiecīgi sašķoboties karjerai, sabrūk arī visa sievietes pasaule, jo tā tika balstīta konkrētā lomā un atkal ir jāmeklē ceļš pie sevis. Īpaši jāizceļ, ka ne tikai personīgajai mātei ir nozīme pie meitas atdalīšanās, ne tikai sievietes mātes loma sabiedrībā ietekmē to kā notiek meitenes separācija, bet arī sievišķības arhetipiskie tēli, visi tie, kas tiek saistīti ar sievišķību. Atkal un atkal parādās ideja, ka sievišķīgais ir bīstams. Sievišķīgais nes sevī auglības un nāves dieviešu apkopojumu, kas projekcijās uz sievieti atspoguļo bailes no sievišķā. Tomēr nav pieņemams šos arhetipiskos pārdzīvojumus projicēt uz vienu sievieti. Pirmkārt šajās projekcijās atspoguļojas bailes no sievietes spēka un trauksme, kas rodas tādēļ, ka sievieti idealizē vai devalvē, pazaudējot no redzesloka viņas patieso, individuālo būtību, ko atkal var saistīt ar nenotikušo atdalīšanos no mātes.

       Lai atrastu personisko identitāti jauniešiem ir nepieciešams pretoties vecākiem un vecāku kompleksiem. Ja viņi to nedara, tad attiecības ar partneriem tiek pārpludinātas ar attiecību problēmu projekcijām ar tēvu un nepiepildītajām gaidām no tēva, kopā ar attiecību problēmām ar māti un nepiepildītām gaidām attiecībās ar māti.

         Vajadzībai atbrīvoties no vecāku kompleksiem saskaņā ar vecumu un briedumu ir liela nozīme. To, ka šī separācija nav notikusi, var novērot personīgo un attiecību problēmu gadījumos ar citiem cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka ir iespējams pilnīgi atdalīties no vecāku kompleksiem, bet mēs varam pretoties tiem to aspektiem, kas liek mums atkal un atkal nokļūt vienās un tajās pašās dzīves grūtībās - uzkāpt tiem pašiem grābekļiem. Īpaši pievēršot uzmanību tam, cik bieži pašiem neapzinoties, mēs identificējamies ar mātes vai tēva kompleksu daļu. Ja esam pārāk maz atdalījušies, tad dzīvojam ar vienām un tām pašām bailēm un gaidām, kas aizved mūs prom no realitātes pārplūdinot ar kauna un vainas izjūtu.

        Jāņem vērā, ka pretošanās mātei vai abiem vecākiem, nenozīmē naidu, jo tad tāpat nav iespējama atdalīšanās, jo par tiem, ko ienīstam, mēs domājam dažreiz pat vairāk, kā par tiem, ko mīlam un separācija atkal nav iespējama.

       Atdalīšanās ir notikusi, kad cilvēks var redzēt (saskatot plusus un mīnusus) vecākus un pieņemt tādus, kādi tie ir. Nevēloties mainīt, necerot saņemt kādu kompensāciju par vecāku pieļautajām kļūdām audzināšanā, spēt cieņpilni un ar mīlestību pastāvēt līdzās, kad nepieciešams un brīvi dzīvot savu vērtību piepildītu dzīvi.

 

Iveta Upeniece pēc  Verenas Kastas grāmatas „Tēvi Meitas Mātes Dēli”

Please reload

Featured Posts

Drošai piesaistei raksturīgs, ka bērns paļaujas uz vecākiem, tie viņam pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi kritiskās situācijās. Šāda labvēlīga attieks...

Piesaistes stili

September 17, 2014

1/5
Please reload

Recent Posts

February 14, 2019

February 4, 2019

Please reload

Search By Tags
Please reload

Follow Us
  • Facebook Classic
  • Twitter Classic
  • Google Classic

​© 2014 by Iveta Upeniece

Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now