Kādēļ attiecības neizdodas?

November 15, 2014

Pārdomas, kas radušās darbā ar klientiem, kā atbilde uz daudzreiz uzdoto jautājumu.

Kādēļ man atkal neizdevās izveidot attiecības?

Var rasties jautājums, kādēļ citiem izdodas izveidot noturīgas attiecības, bet citiem nē.
To varētu aprakstīt šādi.

Mēs nokļūstam attiecībās jau piedzimstot – ar mammu vai gadījumos, kad tas nav iespējams, ar viņas aizstājēj figūru. Ja kopš bērnības, esot attiecībās un vēlāk pieaugot - ar vecākiem, vecvecākiem, skolas biedriem u.c., cilvēks ir izjust skumjas, trauksmi un varbūt arī bailes, tas izveidojas par nosacītu pieradumu un cilvēka emocionālo fonu, t.i., tās viņu pavada cauri dzīvei neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt.

Tas notiek arī esot attiecībās. Piemēram, meitene satiek puisi un iemīlas. Ja jūtas ir abpusējas, abi uzsāk kopdzīvi un varbūt arī apprecas. Ja attiecības ir labas un cilvēks sāk just prieku un varbūt arī laimi, esot šajās attiecībās, tad vajadzētu domāt, re kur būs laimīgās beigas, un te ir divi, kas dzīvos kopā ilgi un laimīgi. Bet tā notiek pārāk reti, jo cilvēkam, kas bērnībā attiecībās piedzīvojis nepatīkamus brīžus un viņu pavada skumjas, bailes vai trauksme, piezogas bailes.

Bailes, ka pēkšņi var notikt kaut kas slikts. Piemēram, var notikt kaut kas slikts ar mīļoto - viņš var ciest negadījumā un nomirt vai arī, ka šīs attiecības var beigties, jo viņš atradīs citu - labāku, jaunāku, skaistāku, iespējams, parādās greizsirdība. Cilvēks sāk just trauksmi, varbūt arī dusmas u.c., kas var izpausties kā slikts noskaņojums, neapmierinātība utt. Tad attiecībās ar mīļoto cilvēks reaģē (izrāda neapmierinātību, piesienas sīkumiem, bieži tiem, kas patika sākumā, kad abi iepazinās utt.) un izpauž savas emocijas tā, ka attiecības paliek sliktas. Kad starp abiem ir trauksme un rodas stress, tad laimes un tuvības prieka sajūta atkāpjas un vairs nav „jābaidās” būt laimīgam. Tad var sākt nodarboties ar attiecību uzlabošanu utt., tas var piepildīt dzīvi, vairs nevajag veltīt laiku tam, lai pievērstos sev un sakārtotu savu emociju fonu, mācītos būt laimīgs. Jo visbiežāk cilvēki tic, ka īstās otras pusītes atrašana darīs viņus pašus laimīgus.
Gadās, kad otrs izrādās pacietīgāks un partnera sliktie noskaņojumi viņu neietekmē tik ļoti, lai rastos konflikti. Protams, tas notiek reti, bet tomēr gadās. Tad, tikpat strauji kā iemīlējies, cilvēks saprot, ka savu otru pusi vairs nemīl, un rezultātā pamet savu „garlaicīgo” partneri. Neapzināti pamet pirmais, lai viņš nebūtu tas, kuru pamet un kurš tiek sāpināts.

Iepriekšminētais, protams, notiek neapzināti. Tie ir labi apgūti un kādreiz bijuši ļoti noderīgi psihiskās aizsardzības mehānismi, kas labi palīdzēja un kalpoja bērnībā, bet pieaugušā vecumā mēdz būt traucējoši, jo neļauj cilvēkam būt laimīgam un just apmierinātību. Tie joprojām kalpo, lai sargātu no jauna emocionāla trieciena, kas varētu sagādāt jaunus emocionālus pārdzīvojumus un ciešanas.

15.11.2014.                                                                               Iveta Upeniece

Please reload

Featured Posts

Drošai piesaistei raksturīgs, ka bērns paļaujas uz vecākiem, tie viņam pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi kritiskās situācijās. Šāda labvēlīga attieks...

Piesaistes stili

September 17, 2014

1/5
Please reload

Recent Posts

February 14, 2019

February 4, 2019

Please reload

Search By Tags
Please reload

Follow Us
  • Facebook Classic
  • Twitter Classic
  • Google Classic

​© 2014 by Iveta Upeniece

Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now