Piesaiste un vardarbība attiecībās, kā tā veidojas?

September 17, 2014

No piesaistes teorijas izriet, ka tieksme veidot ciešas emocionālas attiecības ar konkrētiem indivīdiem ir cilvēka iedabas pamatkomponents.

Šī tieksme piemīt jau jaundzimušajiem un turpina attīstīties visas pieauguša cilvēka dzīves laikā līdz pat sirmam vecumam. 

Milzīga ietekme uz bērna attīstību ir arī tam, kā vecāki viņu ir audzinājuši, īpaši svarīgas ir attiecības ar māti.

 Indivīda spēja veidot ciešas emocionālas attiecības ar citiem cilvēkiem svarīgākā iezīme, kas raksturo cilvēka psihisko veselību.

Jebkurai mātei ir nepieciešama lielāka vai mazāka bērna izprašanas izjūta, kas parasti ar laiku rodas. Viņa kļūdās un viņa labo kļūdu.  īstas izmisuma izjūtas, sevišķi pieaugošam bērnam. Un, ja māte puslīdz labi tiek galā, bērns pamazām kļūst drošāks, atlaižot viņu, pamazām zaudējot savu pilnīgo atkarību no mātes, kļūst apķērīgāks, jauna atbalsta meklējumos.

 

 Sieviete, kas gaida bērnu, vai māte, kura rūpējas par maziem bērniem, jūt stipras alkas pēc atbalsta un rūpēm par viņu pašu. Šādos apstākļos piesaistes uzvedības aktivizēšanās, šķiet ir universāla parādība un ir nepieciešams to uztvert par normu (DŽ.Bolbijs). Vīra atbalsts ir ārkrtīgi nepieciemš šajā brīdī.

 Bērna piesaistes uzvedību aktivizē, piemēram, sāpes, nogurums, bailes un arī sajūta, ka māte var būt neaizsniedzama. Uzvedība var mainīties no to izrietošo faktoru intensitātes. Šādas bērna uzvedības bioloģiskā funkcija ir gūt aizsardzību, būt pasargātam no atšķirtības.

 Vardarbība ietver sevī dusmu pilnu verbālu vai fizisku noliegumu, kas var radīt gan smagas psiholoģiskas sekas, gan psihosomatiskas saslimšanas. No vardarbības ģimenē cietušie bērni tiek aprakstīti kā depresīvi, pasīvi un tādi, kas grūti iedzīvojas jaunos apstākļos, viņi ir dusmīgi, nemierīgi un agresīvi. Šie bērni neprot spēlēties un ļoti reti priecājas vai arī vispār neizrāda prieku. Viņu jūtu izpausmes ir maz izteiktas un ir ļoti viegli pārprotamas vai ir arī divdomīgas un pretrunīgas. Viņi ātri kļūst dusmīgi, dusmas ir intensīvas, un viņiem tās ir grūti pārvarēt. Šie uzvedības modeļi, kad reiz izveidojušies, parasti arī saglabājas. Bērns, kas piedzīvojis vardarbību no vecākiem, vai to aizstājēj figūrām bieži attiecībās ar viņiem izrāda saspringtu modrību un pārspīlētu trauksmi. Taču daži bērni kļūst neparasti jūtīgi pret savu vecāku vajadzībām, kas parāda, ka daži bērni ļoti agri saprot, ka satrauktu un potenciāli vardarbīgu māti var nomierināt, pievēršot pastāvīgu uzmanību viņas vēlmēm.

Vēl viena īpatnība, vardarbību piedzīvojošs bērns arī bērnu dārzā un skolā provocēs uz sevi vērstu agresīvu uzvedību/vardarbību, visbiežāk klasesbiedriem uc. viņš liksies visu ķildu aizsācējs un vaininieks, gan audzinātājām, gan skolotājām arī klasesbiedriem. 

 Vardarbīgiem vecākiem savukārt ir tieksme gaidīt un pieprasīt no saviem bērniem rūpes un uzmanību, citiem vārdiem, tos raksturo attiecību inversija, kad bērns uzņemas rūpes par māti vai abiem vecākiem.

 

 Tie cilvēki, kuri cieš no vardarbības pagātnē, nereti cieš no vardarbības tagadnē. Tieši neskaitāmās neveiksmes, kurām seko rūpes, kas labo neveiksmju iespaidu, izvēršas vēstījumā, kurš liecina par mīlestību, par faktu, ka līdzās ir cilvēciska būtne, kurai bērns rūp. Ja neveiksme netiek labota vajadzīgajā laika sprīdī - tas nozīmē, ka viņš pazīdams neveiksmes, kas tikušas izlabotas, pieredzējis tādu neveiksmi, kura nav izlabota. Tad bērns visu mūžu pūlas izraisīt tādu situāciju, kurā šī neveiksme atkal tiek labota un nodrošina modeli dzīvei (Vinikots).

 Ja indivīds cieš, jau kopš pašas bērnības no vardarbības savā ģimenē, viņam izveidojas priekšstats par sevi, ka viņš nav mīlestības un cieņas vērts un nereti pieaugušā dzīvē viņš neapzināti nonāk situācijās, kas apstiprina šo viņa pieņēmumu par sevi kā nepietiekoši vērtīgu, lai meklētu un atrastu sevi cienošas attiecības vai arī apzināti izvēlas sev nepiemērotu partneri pat apdraudot savu dzīvību un veselību.

 Līdzīgi kā bērnībā, arī tuvās pieaugušo attiecībās parādās nepieciešamība pēc piesaistes figūras stresa situācijās, komforts un drošība piesaistes figūras klātbūtnē; diskomforts un trauksme, šķiroties no tuva cilvēka. Tuvas, uzticamas attiecības aizsargā no stresa ikvienā vecumā. Kaut arī emocionālās piesaistes modeļi, tiklīdz tie ir noformējušies, parasti saglabā noturību, process nepavisam nav neatgriezenisks. Novērojumi rāda, ka pirmo divu vai trīs gadu laikā piesaistes modelis raksturo, piemēram, bērna attiecības ar māti vai bērna attiecības ar tēvu, un, ja vecāku izturēšanās, attieksme pret bērnu mainās, tad attiecīgi mainās arī piesaistes modelis. Tomēr bērnam pieaugot, piesaistes modelis pakāpeniski kļūst par bērna personības neatņemamu sastāvdaļu (Bolbijs).

Kad ģimene nespēj intīmi pieskarties viens otram ar maigumu, tie kļūst fiziski agresīvi. Fiziska agresija bieži ir fiziskas tuvības aizstājējs, kas bieži tiek uzskatīts par vājumu. (V.Satira)

 

 

Please reload

Featured Posts

Drošai piesaistei raksturīgs, ka bērns paļaujas uz vecākiem, tie viņam pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi kritiskās situācijās. Šāda labvēlīga attieks...

Piesaistes stili

September 17, 2014

1/5
Please reload

Recent Posts

February 14, 2019

February 4, 2019

Please reload

Search By Tags
Please reload

Follow Us
  • Facebook Classic
  • Twitter Classic
  • Google Classic

​© 2014 by Iveta Upeniece

Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now