Dāvana no klienta - Stāsts par Melleni :)

May 1, 2010

Dzīvoja reiz Mellene. No sākuma viņa bija mežā. Tur bija saulaini un silti koku ēnā, un viņa tur jutās ļoti brīvi un omulīgi , tur nebija garlaicīgi un Mellene tur jutās ļoti labi. Taču notika tā kā tā vieta tika apsmidzināta ar ķimikālijā. Un krūmu lapas nodzeltēja un daudzas ogas no Mellenes krūma nokalta. Tad vēl nāca melleņotāji un salasīja daudzas mellenes līdzi nešanai. Tas pavisam apjucināja mazo Melleni. Viņa tika izrauta no savas omulīgās mazās dzīvītes un viss, kas likās tik stabils pēkšņi izrādījās gaistošs. Mazā sulīgā Mellene kļuva blāva, viņas garša bezgaršīga. Saulainais laiks beidzās un sākās lietus, vēji, tas bija rudens. Sākās mazās Mellenes izdzīvošanas laiks. Viņa sakoda zobus un pacieta, ka bija viena uz krūma zara. Viņa centās sazināties ar citām dzīvajām mellenēm un šī paša krūma zara. Kā vējš papūta, tā viņa pietuvojos tām citām. Nedaudz parunājās, un tad vējš atpakaļ viņu atpūta. Reizēm arī citas mellenes atpūtās pie viņas. Mazā Mellene tad ļoti satraucās un centās kaut ko darīt, bet īsti nekad neizdevās ilgāk paturēt citas mellenes savā klātbūtnē. Tad kādu dienu Mellenei kļuva pavisam skumji un bēdīgi. Viņa norāvās no melleņu krūma un viena pati devās pa sūnaino ceļu uz kaut kurieni. Izrādījās, ka staigāt apkārt ir daudz interesantāk, nekā karāties uz apkaltuša krūma. Izrādās mežs bija pilns ar citām radībām. Tur bija brūklenes. Tās neapšaubāmi bija jaukas ogas, pat līdzīgas mellenei, taču viņām bija biezāka miza un arī pašas bija pieradušas dzīvot lielākā vientulībā. Mazā Mellene gribēja līdzināties tādām brūklenēm. Viņa pat kādu laiku dzīvoja viņu klātbūtnē, ļoti centās atdarināt viņu dzīves stilu, viņu spēju dzīvot mierīgi un garlaicīgi un būt par to priecīgām. Mellene centās, bet kļuva briesmīgi gražīga un nepatstāvīga, Brūklenes purpināja, un teica, ka tā Mellene pati nezina ko grib. Un arī pati Mellene nezināja ko grib. Tomēr viņa skaidri saprata ko negrib. Ka negrib karāties nokaltušā melleņu krūmā un tēlot brūkleni. Viņa devā atkal ceļā. Viņai bija maza mugursomiņa ar mazu sedziņu un spilventiņu. Tagad mazai Mellenei kājās bija sarkanas brūkleņu biksītes un maza cepurīte. Viņa pat jutās drosmīga. Tikai bija bezgala nopietna un viena. Viņai patika iet vienai, viņa jutās brīva un arī redzēja daudz vietas un radības. Piemēram lielo ezi, tas bija lādzīgs, bet gribēja viņu saglabāt savām ziemas pusdienām. Mellene no viņa muka, un kad viņai tas izdevās jutās ļoti drosmīga un spējīga. Brīžam uzspīdēja saule un dzīve likās atkal diezgan skaista. Naktī savos sapņos viņa dažreiz redzēja nokaltušo krūmu un sabijās, kad saprata cik grūti tur bija karāties. Reiz viņa aizgāja tik tālu, ka sasniedza meža malu. Tur bija cilvēku mājas meža ielokā. Mazā Mellene iekārtoja uz kādu brīdi tur savu mājiņu, jo tur bija tika gaišs. Viņa iekārtojās cilvēku dārzā. Starp burkāniem, bietēm, kāpostiem, zemenēm. Un jutās dikti apmierināta, ka ir tika labi iekārtojusies. Jo dzīve dārzā bija daudz pārtikušāka nekā mežā starp sūnām. Arī gaismas tur bija ļoti daudz un viņus laistīja ar ūdeni. Mellene tur nolēma laist savas saknes. Tikai kā to izdarīt. Jo ogas taču to nevar izdarīt. Viņa sāka tēlot ļoti kolosālu ogu un it kā viņas būtu ļoti eksotiska būtne, kas ieradusies no savas super interesantās dzīves mežā. Dažiem dārzeņiem tas likās tīri interesanti, tā mazā Mellene centās iedzīvoties dārzā. Taču sākās nākamās problēmas, ko Mellene nebija pieredzējusi mežā. Dārzā dārzeņus nepārtraukti vērtēja. Cik lieli un sulīgi tie ir, kuri ir labāk izauguši tos atlasīja un no tiem ņēma sēklas, kuri sliktāk , tos atkal meta ārā vai laistīja ar visādam uzlabojošām ķimikālijām. Lieki pateikt, ka tieši no ķimikālijām Mellenei bija ļoti bail. Mežā Mellene to nebija piedzīvojusi, visiem tur ļāva būt tādiem kādi tie bija un Mazā Mellene tur nekad nebija jutusies, ka ir nepareiza. Tagad dārzā viņu sāka ļoti nomocīt šis jautājumus. Mellene bija mazāka par jebkuru dārzeni vai dārza ogu. Sulas no viņas nevarēja iegūt. Svēra viņa arī niecīgus gramus. Vispār Mellene jutās ļoti nederīga dārzā. Taču tur bija tik droši, salīdzinot ar viņas iepriekšējo dzīvi, ka Mellene ļoti centās. Bet lai kā viņa centās viņa vienmēr atpalika visos rādītājos ar citiem dārzeņiem. Visa viņas dzīve pārvērtās par cenšanos iekļauties dārzeņu sabiedrībā. Taču viņai īsti nebija kopīga ar tiem, kuri bija kopā jau no sēkliņu laika kopā. Vēl arī viņa bija sīka un varbūt kāds no vislabsirdīgākajiem un līdzjūtīgākajiem dārzeņiem viņai pievērsa uzmanību. Nu tā aiz žēlastības.

 

 

Vēl notika šādas pārmaiņas. Melleni ievāca ziemai un aiznesa uz saldētavu. Tā bija laba zīme. Melleni novērtēja kā vajadzīgu viņas mežā iegūto vitamīnu dēļ. Mazā Mellene pat sāka apvelties no lepnuma par jauno pavērsienu, nemaz nerunājot par super drošo vidi. Ar laiku Mellene bija kļuvusi pat diezgan kūtra, viņai dzīvē likās galvenais, lai būtu paēdusi un drošība un lai patiktu kādam dārzenim, lai kāds ar viņu draudzēties. Par to viņa mocījās dienām un naktīm. Viņas prātu nodarbināja, ko darīt vēl , lai iekļautos šajā sabiedrībā. Braukāja par ledusskapja plauktiem iepirkdamās, apmeklējot skaistumkopšanas salonus. Viņa ļoti cerēja, ka ar šīm lietām spēs kļūt līdzīgāka dārzenim. Bet, lai kā viņa centās, neviens dārzenis viņu joprojām nevērtēja un ik pa brīdim izteica piezīmi, ka viņa jau tik meža Mellene ir. Un vēl viņa dzirdēja daudzus runājam par meža ogām tā it kā pasmejoties, saucot viņas par neizglītotām un stulbā, ķebļiem un tamlīdzīgi. Mellene sāka kaunēties, ka ir Mellene. Viņai nolaidās rokas, kļuva mazdūšīga, vīlusies it visā savā dzīvē. Viņa nezināja kā runāt, kā ģērbties, kā justies, kā dzīvot. Un viņa sāka noslēgties no visiem dārzeņiem. Viņa sāka klusēt citus klātbūtnē, viņa maz izteica savas domas, viņa bija ļoti pieklājīga un pazemīga, Lai spētu dzīvot šajā pasaulē. Viņa sāka skatīties daudz filmas, pa kluso fantazēt visādas naivus stāstiņus, lasīt žurnāliņus par citiem. Viņai ļoti patika garšīgi ēst. Un kaut kad bija pavisam grūti viņa sāka atcerēties savu dzīvi mežā. Vējiņu, kas glāstīja viņu, kad viņa bija maza. Viņa centās uzzināt, kas ir ar citām Mellenēm. Varbūt kāda vēl kur ir? Taču viņas krūms bija pamatīgi cietis no ķimikālijām, bet citu krūmu Mellenēm bija savas radinieces Mellenes un viņas negribēja īsti saieties ar Melleni no nokaltušā krūma. Ej nu sazin, vai nav bīstama vēl.

 

 

Tā gāja dienu no dienas. Un nezināja vairs Mellene , ne ko viņa pati grib , ne ko viņa var saņemt no savas dzīves. Ledusskapis likās, kā vieta, kur vajadzētu justies labi un droši. Daudz labāk nekā Mežā, kur viņa vientulīga staigāja vai uz nokaltušā krūma, kur it visam bija vara pār viņu. Un uzkarināties taču uz sveša krūma viņa nevarēja. Māja , dārzs, ledusskapis, taču bija kaut kas liels pamatīgs, stabils, ilgstoši pastāvējis. Tur tik daudzi zināja kā vajag, kā ir pareizi. Mazai Mellenei tikai likās, ka viņa ir vainīga, ka ar sliktu raksturu, ka piedzimusi dumja, neriktīga, slikta, ka tāpēc nespēj to visu saprasts, aptvert, iemācīties, iekļauties. Ak Dievs, kas tā bija par mokām. Viņa sāka brīnīties, kā vispār ir spējusi tik tālu atnākt. No meža līdz mājai. Nē otreiz kaut ko tādu viņa nespētu. Tur bija tik daudz briesmu. Un varbūt varēja kaut kā savādak, labāk, nevis tik mežonīgi un vientulīgi. Nevajadzēja tik bravurīgi ienākt dārzā. Viņa likās, ka ļoti daudz slikta nodarījusi ar savu lielīšanos, un vēl viņai bija ļoti kauns par savu tālaiku uzvedību. Kā viņa tur lielījās, kā viņa izrunājusies, ka viņa ģērbusies. Un citas ogas taču bija ienākušas tik cieņpilni, pa taisno no mežā. Visi viņi cienīja, novērtēja. Tās nebija bijušās uzbāzīgas, kā mazā Mellene, kura pati atvilkusies no meža un lielījusies, kaut īstenībā bijusi gandrīz vai saindēta. Bija bāla un sen pa pusei brūklene. Un tÿ tas turpinājās, kāpinājās. Mellene kļuva rupjāka, uzvedība nepatīkama, katreiz stresoja, ko par viņu domā, kā viņa izskatās. Pārsvarā visi jau teica, ka viņa izskatās dusmīga, ka tāda pie kuras nevar pienākt, ka esot bailīgi no viņas, ka nezinot ko no viņas var sagaidīt. Citi atkal ieteica aiziet pie ogu stilistiem, pārkrāsot krāsu, uzlabot slikto raksturu, pētīt un rakstīt savus sliktos nodarījumus, pievērsties interesantākām lietām, kā to veiksmīgi darīja burkāns no piektā stāva, vai upene no sestā, vai zemene no trešā. Mellene apbrīnoja burkānu no piektā stāva, upeni un zemeni. Katru rītu Mellene pamodās ar domu, ko darīt, lai labotos. Katru reizi viņa apskatījās spogulī un secināja, ka uzlabojumu nav un bēdājās un izmisa. Nekas nebija labi, nekur viņa nejutās patīkami un mierīgi. Visur viņa jutās ne tāda kā vajag. Viņa pati tik daudz par to domāja, ka vairs neko citu nemanīja. Tikai satraucās un satraucās . No rīta un vakara, pusdienās un brokastīs, iepērkoties, tīrot māju, apmeklējot koncertus, braucot ceļojumos uz citu ledusskapju nodalījumu.

 

 

Mellene bija paaugusies. Viņa vairs nebija maza. Tāpēc no viņas prasīja lielāku atdevi par to, ka viņa uzturas ledusskapī. Vairāk diplomu, valodu zināšanas. Bet viņai kaut kā neradās par to interese. Bija zudusi interese par dzīvi ledusskapī. Dzīve bija nomācoša un ļoti garlaicīga. Nekāda.

 

 

Tāpēc Mellene pieņēma lēmumu doties uz savu dzimto mežu un meklēt dzīves jēgu tur. Atkal pabūt meža ielokās. Sajust sūnu smaržu un kā tas ir ka mežs viņu pieņem, tāda kāda viņa ir, mazu melnu, bez liela daudzuma sulas. Viņa bija tik laimīga, ka ir atradusi izeju. Viņa kļuva dzīvīgāka un daudz par to stāstīja citiem. Tie gan nedaudz vīpsnāja par viņu, un cik varēja noprast , domāja atkal tai mellenei uznācis, bet viņai tas bija vienalga. Viņa posās un taisījās, bet tā arī nez kāpēc atlika to dienu no dienas. Tagad katru rītu viņa modās ne ar bažām par sevi, bet ar domu kā viņa dosies uz savu dzimto mežu. Un cik tad viņa būs laimīga un kā tad viņa visiem pierādīs , ka viņa arī ir derīga. Tas spārnoja viņu, taču viņa nedevās ceļā, bet sāka apmeklēt burkānu kursus. Atkal centīgi strādāt un centīgi apmeklēt veikalus un skaistumkopšanas salonus. Un visur viņa domāja, kā viņa dosies. Tā pagāja laiks un Mellene saprata , ka noticis kaut kas šausmīgs ar viņu. Viņa nespēj turēt savus solījumus, ka kļuvusi kūtra un tikai čīkst. Kā viņai pašai tas pie sevis nepatika. Nē, šoreiz viņa ies. Šoreiz viņa to izdarīs, viņa nepaliks šo brīvdienu pie televizora vai veikalā. Viņa to izdarīs. Vēl ilgs laiks pagāja, jo kattreiz garlaicīgās nodarbošanās ņēma virsroku un viņa nekur neaizgāja. Citi dārzeņi šad un tad apjautājās viņai par viņas ceļojumu, bet kad sapratu, ka tā runājusi tukšu, sāka secināt , ka viņa nu ir tāda.

 

 

Tomēr vienu dienu Mellene sāka savu ceļojumu uz savu dzimto mežu. Viņa atstāja savu ērto un drošos nodalījumu ledusskapī, viņa atstāja visu un pateica, ka vairs negrib atgriezties uz ledusskapi, ka viņai te nav paticis. Viņa uzsāka savu ceļu uz dzimto mežu. Viņa gāja cauri dārzam. Dārzs pa šo laiku bija izaudzis par milzīgiem apstādījumiem un tur pelnīja lielu naudu. Mellene nepatikā noskurinājās. Tik ļoti viņai te viss nepatika. Viņa gāja pa vienmuļo un vienveidīgo dārzu un likās tas nekad nebeigsies. Tas bija aizstiepies līdz pašai mežmalai. Un te nu bija tā meža mala, kur viņa bija nākusi daudzus gadus atpakaļ. Viņa iegāja mežā. Bet tas bija tik piesārņots, piemētās ar plastmasas maisiem un pudelēm. Tas noteikti vairs neizskatījās tik labi kā kādreiz. Bet viņa sevi mierināja, ka ne šeit viņai jāpaliek, ka viņai tikai jāiziet cauri. Un viņa gāja, uzmanīdamies, lai neiekāptu kādā kārtējā atkritumu kaudzē. Viņa skatījās uz meža ogām un sūnām. Tās neizskatījās labi. Viņa gāja un gāja. Un tad viņa nonāca savā dzimtajā mežā, kur viņa bija augusi, kur saulītes viņu bija apspīdējusi, kur vējš viņu bija glāstījis. Taču... taču tur vairs nebija viņas meža. Viņas lielais stiprais mežs, bija izcirsts. Tā mierīgi nogalināts, nebija atstāts ne celmiņš, ne kociņš, ne sūniņa. Visapkārt bija tikai bezgaumīgs privātmāju rajons ar izdangātām zemes platībām, ar lielām miskastēm un sliktu kanalizāciju. Mellene aizturēja elpu lielās sāpēs. Jā viņa bija izglābusies no iznīcības, viņa bija dzīva, taču labākais ko viņa varēja sasniegt ir dzīve ledusskapī. Tās bija tik lielas sāpes par savu mežu, tik liels žēlums un skumjas pa viņu un tik liela bezcerība pašai par sevi. Viņa apsēdās uz nomestas bundžas un raudāja tik gauži, ka likās, ka visa dzīve apstāsies.

 

 

Bet tad notika tas, ka pamodās sieviete. Un viņa aptvēra, ka viss tas ir bijis tikai sapnis. Sapnis par Melleni. Viņa aptvēra, ka nav oga, ka viņai nav jādzīvo ledusskapī, ka citi cilvēki nav dārzeņi.

 

 

Viņa apskatīja sevi. Viņai bija divas kājas, divas rokas, vēders, krūtis, galva, acis, mute, ausis. Viss bija tik veselīgs, apaļīgs, gluds, sārts. Viss izskatījās tik labi, katra roka kustējās un rokas bija spēcīgas. Viņa pati bija lokana , stipra un veselīga. Viņa domāja par savu sapni. Jā, tas bija bijis par viņas dzīvi. Par vecākiem un tantēm, kuri smagi saslima un nomira, par brālēniem un māsīcām, kuri izklīda, par viņas pašas meklējumiem un vientulību, garlaicību, nomāktību. Jā arī skaistā dārziņa vietā, kur viņa bija palīdzējusi mammai darboties dārzā bija izjaukts un tā vietā slējās privātmāja. Un tomēr, tas vēl nebija viss. Viņai bija tik daudz iespēju kā cilvēkam. Dienas bija tik saulaina, kad viņa pamodās. Ārā lēca saule un visa pamale bija dzeltenos un oranžos toņos. Pa nakti bija uzsalis, un visi zāle un koki bija apvilkušies ar baltu sarmas kārtiņu. Sieviete piecēlās un viņas pēdas atdūrās pret siltu grīdu, kas tik patīkami glāstīja pēdas. Tas bija tik skaists rīts un visas diena likās tik gaiša un daudzsološa. Viņa mierīgi nomazgājās, palīdzēja sataisīties uz skolu saviem bērniem, kas trokšņaini skraidīja pa māju, te blēņodamies, te strīdēdamies. Viņa uzcepa garšīgas siera maizītes un kopā ar kārdinoši smaržojošo kafijas krūzē, apsēdās pie galda. Viņa pavisam mierīgi malkojas kafiju, lēni piekozdama maizīti , skaitījās brīnišķīgajā ainavā pa logu un viņai iekšā viss bija tik mierīgi un gaiši, it kā viņa būtu uzņēmusi saules gaismu sevī.

 

 

Bet tad viņa sarosījās un nolēma sastādīt dienas darāmo darbu sarakstu. Prātā viņa uzskaitīja, bērni jāaizved līdz skolai, tad uz darbu, darbā darāmo mazo darbu sarakstiņu, veikalā apskatīties svārciņus meitai, jaunas bikses dēlam. Pierakstīt bērnu pie daktere. Piezvanīt māsai, apjautāties kā iet pa dzīvi, iestādīt puķi puķupodā un aizvest to uz darbu. Un tā joprojām. Tie visi bija ļoti mazi darbiņi, bet viņas ikdienu tie tik ļoti piepildīja ar rosīšanos un rūpēšanos, ka viņa nespēja iedomāties bez tām savu dzīvi. Dažreiz viņa padomāja, ka dzīvi taču nevar tā vadīt dienu no dienas kur dienas ir līdzīgas viena otrai, taču katreiz viņa secināja, ka tieši tāda dienas kārtība viņu dara mierīgu un nesaspringtu. Viņa bija ļoti uzmanīga pret sevi, jo apzinājās, ka ir trausla un, ka ir tikai pāris soļu attālumā, lai sajustos kā mazā Mellene. Un viņa atkal nopriecājās, ka sapnis bija tikai sapnis, un ka dzīve ir tik jauka. Taču šī diena bija īpaša. Viņa kā parasti no rīta sēdās mašīnā un brauca uz darbu. Kā parasti ieslēdza radio un klausījās ziņas par visu, kas notiek. Un pēkšņi viņa sajuta siltumu ieplūstam mašīnā, tas apņēma viņu ar patīkamu smaržu, tas, ka tas bija neparasti viņa saprata no matiem, kas plivinājās tā it kā tas būtu jūras vējš, kas parādījies viņas mašīnā. Un tad viņa ieraudzīja blakus sēžam eņģeli. Tam nebija spārnu un tam nebija apaļas dumjas sejas kā skulptūriņām. Tomēr viņa saprata pilnīgi skaidri un saprotami, tas ir viņas eņģelis. Tas bija tik pazīstams, kā neviens cilvēks uz zemes , ko viņa bija satikusi savas dzīves laikā. Tas bija tik pašsaprotami, ka viņa pat nespēja saprast kā viņa agrāk nebija saprastusi pilnīgi un neapšaubāmi, ka eņģelis ir viņai blakus, viņu vēro, sargā un vada Bija tā, ka nebija jārunā, ka viss kļuva skaidrs un viegls, saprotams, sieviete iedeva roku eņģelim, tā bija silta un sievietē ieplūda siltums un viss apkārt mainījās un viņi cēlās kaut kur prom. Sekundēm ritot likās ka no sievietes krīt nost viss liekais un viņai likās, ka elpo un ir laimīgs it viss kas bija ap viņu. Tad viņa saprata, ka redz it visu savu dzīvi u no augšas. Mazas mašīnītes, mazas ieliņas, mazi cilvēciņi. Kā viņi kusta un izgaismots ir tās vietas kur viņa dzīvo, strādā. Un tad viņa saprata cik tas viss šiet no augšas šķiet interesants, ikviens notikums aizraujošs, krāsains kā filmā. Ka no šejienes viss liekas tik vienkārši un saprotami un ka viss notiek tā kā vajag. Sieviete saprata, ka eņģelis priecājas par viņu, par viņas priekiem, pārdzīvojumiem, asarām un smieliem. Tad sievietei pieauga spārni un viņa lidoja. Viņa palika viena, taču pasaule apkārt likās tik pazīstama un skaista un tālumā saka ducināt pērkons, bija silts vasaras vakars un lejā viņa ieraudzīja ejam pa zemes ceļu muzikantus, viņi smējās un lēnām kaut uzspēlēja, te sāka līt silts lietutiņš un viss sāka smaržot pēc siltas zemes. Tad viņa sadzirdēja skaņas, klusinātu mūziku nākam no tālienes. Sieviete lidoja uz to vietu, silts lietutiņš viņai glāstīja seju, kad viņa lidoja. Kad viņa pielidoja tā bija vieta, skaista zaļumballe apkārt sakarinātas lampas un muzikanti spēlēja Uccā-uca-ucā. Sieviete nolaidās un iegāja iekšā. Viss apklusa viņai ienākot un visi cilvēki priecīgi māja viņai, lai nāk iekšā, piebiedrojas. Tik gaidīta sieviete jutās tikai bērnībā un te viss bija tik labi, kā sapņa Mežā. Viņai apkārt sēdēja cilvēki un visi kā viens interesējās kā viņai iet uz zemes, kā iet viņas vīram, kā iet viņas bērniem. Vai klausa mammu un tēti. Un kā tad viņas māsiņai iet.Viņi mudināja viņu ieēst un padzerties un stāstīt un neko neslēpt. Teica, lai bērniņus pārāk stingri neaudzinot, lai palutinot, saldumiņus nopērkot, lai parūpējas par māsiņu savu, ka viņai tagad grūti ejot, lai pažēlojot, lai nedusmojoties, un nestrīdoties, bet ir draudzīga. Lai mācoties un neslinkojot, ka viņa ir gudra, bet gudriem jāmācas un jāattīstās. Tā viņi runāja un runāja un sieviete atplauka, viņa priecājās un smējās un stāstīja un prašņāja, par to kas notiek šeit. Viņi dejoja, plaukšķināja ar plaukstām. Un visi gribēja ar viņu pabūt kopā, jokoties un draiskoties. Viņi dziedāja dziesmas un gāja rotaļās un visiem bija tik labi un draudzīgi. Dejojas tautas dejas, gan latviešu, gan īru un grieķu un tā visu cauru nakti. Lielas prieka asaras ritēja, kad sieviete sastapa visus savus mīļos radus un mammu un tēvu un redzēja, ka visiem viņiem klājas labi šeit. Lēnām viss attālinājās un attālinājās un sievietei palika tikai dzīva sajūta par visu kas noticis. Eņģelis teica viņai, ka viņi nerādoties pārāk daudz un dara to reti, bet viņš ir sajutis cik ļoti viņai pietrūkst kāda blakus, ka viņai pietrūkst drosmes darīt lietas, kas viņai patīk un tāpēc viņai iedos Vērmeli. Un sieviete brīnījās kas tas ir, eņģelis iedeva rokās mazu vērmeles zariņu rokās un teica, ka viņai kļūs skaidrs, kad viņa ar pirkstiem paberzīšot zariņus. Sievietei bija skumji šķirties no sava eņģeļa tik labi viņai bija te blakus eņģelim. Taču tā sagribējās ātrāk nokļūt uz zemes. Tik ļoti interesants viss škita viņai tagad. Viņa nolaidās uz zemes un visa pasaule šķita pārvērtusies , visam bija parādījusies jēga, viss šķita interesants un viņa devās uz darbu.

 

 

Bet par zariņu aizmirsa. Atvēra darbā durvis un kā pelēka migla ietina viņu tie paši darbi, tās pašas domas un apmācās sievietes seja, kad iegāja, uzlika smaidu un sēdēja pie galda bez prieka un darīja savu darbu. Bet knosoties no vienas puses uz otru eņģeļa iedotais zariņš paberzējās un sieviņa parādījās blakus, ar krunciņām ap acīm un mundru skatienu. Protams, sieviete saprata, ka nu traki ir, ka darbā šitādas lietas notiek, vai tad tā drīkst un ko domās par viņu kolēģi, bet neviens neredzēja nedz večiņu, nedz izbrīnīto sievietes seju. Bet večiņa palūkojās sievietē un kaut skatiens bija laipns un draudzīgs, sāka bubināt un purpināt, vai maz tiks galā ar tik smalku kundzi un kur tad tas enerģiskais meitēns par kuru viņai stāstīts, sēž te viena kundzīte ar bālu ģīmi, ne smaida ne priecājas, tik īgņojas un par citu viedokļiem satraucas un citu panākumus skaitot un pa veikaliem skraidot. Vai, vai kas par darbu viņai iedots. Bet tikmēr kaut ko rosās un darās un sāk pielipt arī sievietei tas darbīgums un ņemšanās un jautri kļūst un strādāt gribas. T ad vecenīte priecīgi saka , redz kādi sārti vaidziņi palikuši, redz kā māk, ja tik grib un prom bija. Un tā sievietei sākās tāda īpatnēja dzīve, kā rokas nolaižas un sāk kļūst laiska, tā večiņa klāt sadomā darbiņus, pasaka vārdiņus un neļauj sievietei ilgi slinkot, pie darba pieliek un interesi rod. Bet sieviete pie večiņas bubināšanas pierod un arī pretī kaut ko pastrīdas, bet večiņai tas ļoti patīk. Vēl viņa slavēt slavē sievietes vīru un bērnus un priecājas, ka tie ar raksturu un nešpetni, bet sievieti rāj, ka domas savas nesaka, ka patur daudzas lietas pie sevis, ka neparāda, ka arī galva uz pleca. Mudina mācīties i šo i to un daudz neprātot, kam to vajag vai nevajag, ka laiks ir jāpiepilda ar ko derīgu, nevis prātošanu un gaisā skatīšanos. Nešpetna jau gan tā večiņa rājas un baras, neko neslēpj, ko domā to saka. Un tomēr sievietei nav bailes, bet kaut kā dīvaini tas patīk, ka tā godīgi ar viņu runā. Un skatās sieviete dienu no dienas, ka drosme pieaug, gan pateikt ko domā, gan neraizēties ko cilvēki par viņu domā, gan padomāt ko darīt, gan darbus ar lielāku interesi darīt. Un dzīve vairs nešķiet tik garlaicīga, tur piedzīvojums, tur kāds jauns draugs parādās ar ko kafejnīcā pasēdēt, te vecus draugus sieviete sāk atcerēties, te kādu šalli uzadīt, te kādus kursus iziet, eksāmenus kārtot. Sieviete sāk atdzīvoties. Bet večiņa slinkot neļauj, tik mudina darīt vēl un vēl. Mudina draudzēties, ekskursijās braukt uz koncertiem iet.Un ir reizes, ka patur roku sievietei, lai drosmes vairojas, kad bailīgi kļūst, vai apliek roku un uzmundrina. Sievietei droši paliek ap sirdi un kļūst arvien drošāka un apmierinātāka. Un tad kādu dienu večiņa saka, ka tai jāpošas prom, ka labi viņai ir ar sievieti, tak uz savām mājām gribas. Bet dzīvo viņa tundras mežos, starp īstiem augiem, no kā tad viņa arī ir stipra. Vēl viņa pasaka, ka domās viņa būšot sievietei klāt un ikreiz viņu sadzirdēt varēs. Un lai nekaunas, lai tik prasa padomus un atbalstu, ka dzīve tak uz zemes nav viegla, bet ar grūtībām var tik galā un pat ļoti labi. Un večiņa redz, ka sievietei daudz spēka ir, tik pati to nezina. Atvadījās viņas kā lielas draudzenes, apkampās un sieviete pateicās viņai par lielo palīdzību. Tad večiņa bija prom. Un skumji kļuva sievietei, tik labas draudzenes viņas bija kļuvušas. Bet tad viņa sajuta, ka kāda daļiņa no večiņas drosmes un prieka viņā ir iemājojusi un , ka apkārt sev sajūt rūgtenu vērmeles smaržu. Tā sieviete nostājās uz savām kājām un turpināja savu dzīvi. Kādu dienu sieviete domāja, ko tādu interesantu lai padara. Viņa domāja, domāja līdz nolēma izcept mājas medus kūku. Tā bija ļoti garšīga, ne tāda kā veikalos nopērkama, bet ar īpatnēju garšu un krēmu. Tāpēc viņa, apdarījusi visus darbus darbā, devās mājās un kopā ar bērniem cepa medus kūku. Viņi iejauca mīklu un cepa divas kūkas plāksnes, kūkas smarža izplatījās pa visu māju un radīja visiem priecīgu noskaņojumu. Kad kūka bija izcepusies, sieviete to pārgrieza vēl uz pusēm un tajā ielika krējumu, kas bija sajaukts ar cukuru. Viņa piebēra apelsīnu sarīvētās miziņas. Un ar lielu prieku, ielika medus kūku ledusskapī. Kad no rīta kūka bija gatava un ievilkusies visa ģimene sasēdās, lai nomēģinātu kūku. Sievietes bērni bija pārsteigti, ka medus kūka var garšot arī tā, ne tā kā veikalā pirktās. Un tad sieviete veda kūku uz darbu un cienāja citus cilvēkus. Visi teica, ka tik garšīgu kūku viņi nav ēduši. Un sieviete jutās ļoti lepna. Vēl kādu dienu sieviete nolēma, ka viņa grib aizbraukt ceļojumā uz siltajām zemēm. Viņa sen jau bija to gribējusi, bet šoreiz viņa nopirka lidmašīnas biļetes un pēc mēneša jau bija skaistajās, saulainajā pludmalēs, par kurām agrāk viņa bija tikai lasījusi un skatījusies, bet tagad bija tur. Viņa stāvēja okeāna krastā un baudīja vēju, kas pūta no okeāna. Visapkārt bija miers un prieks. Tā arī jutās sieviete savā iekšienē. Un kad nu viņa tik labi jutās, viņa sāka pamanīt tik daudzas lietas ārpusē. Viņa sāka pamanīt ko citi cilvēki dara, ar ko viņi nodarbojas.

 

 

Izrādījās tas ir pat ļoti interesanti. Bet to viņa nedarīja, tāpēc ka tā būtu pareizi, bet tāpēc , ka viņu tas interesēja no tīras sirds. Tā arī viņa tika pie draugiem, pēc kuriem viņa tik ļoti bija ilgojusies visu savu mūžu.

Please reload

Featured Posts

Drošai piesaistei raksturīgs, ka bērns paļaujas uz vecākiem, tie viņam pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi kritiskās situācijās. Šāda labvēlīga attieks...

Piesaistes stili

September 17, 2014

1/5
Please reload

Recent Posts

February 14, 2019

February 4, 2019

Please reload

Search By Tags
Please reload

Follow Us
  • Facebook Classic
  • Twitter Classic
  • Google Classic

​© 2014 by Iveta Upeniece

Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now